Jautājums par valodas attīstību un stabilitāti vienlaikus ir jautājums par valodas būtību. Tas tādēļ, ka attīstība ir pastāvīga valodas pazīme, jo, kamēr vien valoda pastāv, tā attīstās. Attīstība faktiski ir sabiedriski nosacīta valodas pastāvēšanas forma. Valodas attīstība cieši jo cieši saistīta ar pašas sabiedrības attīstību, tā izriet no sabiedrības attīstības. Galvenais spēks, kas nosaka un virza valodas attīstību, ir sabiedrības allaž aktīvā vajadzība pēc sabiedrības locekļu attīstības pakāpei un laikmetam piemērota, izteiksmīga, izteiksmes līdzekļiem bagāta, visai sabiedrībai kopīga saziņas līdzekļa. Ir nepieciešams, lai, sabiedrībai attīstoties, iepazīstot jaunas parādības un attieksmes apkārtējā pasaulē, valodā aizvien būtu piemēroti līdzekļi ne vien no jauna izzināto parādību nosaukšanai, bet arī visa tā izteikšanai, kas par šīm parādībām izzināts. Tādēļ valodas izteiksmes līdzekļu krājums aizvien jāpapildina ar jauniem materiāliem.

Jautājumā par valodas attīstību ir pastāvējuši gan uzskati, ka valoda ir kas pastāvīgs, stabils, nemainīgs, gan arī uzskati, ka valodā notiek nemitīgas pārmaiņas, ka tā ir mūžīgs process.

Līdz ar cilvēku sabiedrības materiālās un garīgās kultūras attīstību mūžam mainīgos veidos attīstās arī valoda - no primitīvām formām uz arvien lielāku pilnību.

Valodas uzdevums ir apkalpot sabiedrību visās cilvēku darbības nozarēs. Tā kā cilvēku sabiedrība vienmēr attīstās, tad arī valoda, apkalpodama sabiedrību, nevar neattīstīties, jo viņai jāspēj sekot mainīgām sazināšanās un izteiksmes prasībām.

Valodas attīstības process ir ļoti sarežģīts. To nosaka kā pašas valodas attīstības likumi, tā arī ekonomika, politika, ideoloģija, visa materiālā un garīgā kultūra.

Valoda attīstās ļoti lēni. Tāpēc valodas parādības nevar grupēt pēc sabiedrības attīstības laikmetiem, jo viena laikmeta valodas formas var apkalpot arī citus laikmetus. Ar vienu savu pusi (leksiku) valoda uz sabiedrības pārmaiņām reaģē ātrāk, ar otru pusi (gramatiku, fonētiku) - daudz lēnāk un ne tieši, bet pastarpināti.

Valodas attīstības periodi var nesakrist ar tautas vēstures periodiem. Valoda kā sabiedriska parādība var iet bojā tikai divos gadījumos: a) kad iet bojā tās runātāja tauta; b) kad tauta sāk lietot citu valodu.

Lai gan runā atsevišķas personas, tomēr valoda kā cilvēku savstarpējās saprašanās līdzeklis ir visas sabiedrības - visas tautas kopmanta un ierocis. Tāpēc, kaut arī pārmaiņas valodā izdara atsevišķas runājošas personas, paši runātāji tomēr pakļaujas no viņu gribas neatkarīgajai valodas attīstībai.

Jaunas valodas vienības - vārdus, sintaktiskas konstrukcijas - parasti pirmais veido kāds viens valodas runātājs. Šis process var notikt neapzināti, runas gaitā meklējot domas izteikšanai precīzākus vai arī izteiksmīgākus valodas līdzekļus. Šādus jaunus darinājumus jeb inovācijas atkārtoti savā runā sāk lietot pats darinātājs jeb autors. Šāda jaundarinājuma turpmāko likteni izšķir autora sarunbiedri - sabiedrība. Viņi vai nu pieņem jauno valodas vienību un sāk to aktīvi iesaistīt savā runā, tā iepazīstinādami arī citus šās valodas runātājus un iekļaudami inovāciju valodas izteiksmes līdzekļu sistēmā, vai arī nepieņem jauno darinājumu, noraida to. Pieredze liecina, ka šādi jauni darinājumi valodas sistēmā parasti tiek uzņemti pamazām, it kā kolektīvi apsverot to lietderību. Šāda piesardzība vajadzīga tāpēc, ka ne visi individuālie jaundarinājumi valodā ir vienlīdz nepieciešami un pieņemami plašām valodas runātāju aprindām, un arī tāpēc, lai ar daudzu jaundarinājumu ieviešanu netraucētu visai sabiedrībai savu valodu lietot par kopīgu saziņas līdzekli un, to runājot, saprasties.

Runājot par valodu attīstību, mums jāievēro šās attīstības iekšējie likumi un ārējās ietekmes faktori. Nav vispārīgu valodas attīstības likumu, kas būtu kopīgi visām valodām visos to attīstības laikmetos.

Daudzi fakti valodas attīstībā var būt atkarīgi no sava laika, valodas, manieres - daļēji no attiecīgās sabiedrības vispārīgās valodiskās domāšanas, daļēji no literatūrā lietojamiem paraugiem, arī no svešām ietekmēm.

Līdz 19. gadsimtam katras valodas attīstība tika izskaidrota pilnīgi atsevišķi, izolēti. Šādā izolētā stāvoklī valodas attīstību varēja parādīt tikai nelielajā laika sprīdī, kuru aptver rakstītie valodas pieminekļi.

Deviņpadsmitā gadsimta pirmajā ceturksnī (kopš 1816. gada) izveidotā salīdzināmi vēsturiskā valodniecība, saistīdama valodas veselās radniecīgu valodu saimēs, ievērojami padziļināja valodu vēstures izpratni. Valodu radniecīgās problēmu pētīšanai ir liela nozīme valodu attīstības likumu noskaidrošanā.

Valodas attīstība visumā ir lēns process. Jaunais te nostiprinās pamazām un kādu laiku sadzīvo ar veco, aizejošo. Valodas runātāji laika gaitā tā arī nemaz nepamana, ka viņu valoda ir pārveidojusies.

Valodai, no vienas puses, raksturīga nepārtraukta attīstība, no otras puses, to raksturo liela stabilitāte. Stabilitāte valodai nepieciešama tieši tādēļ, lai neizjauktu valodas kā visas šās valodas runātāju sabiedrības kopējā saziņas līdzekļa statusu. Valodas stabilitāte ir tā pazīme, uz kuru pamatojas valodas normas. Kādu laiku tās ir nemainīgas. Ja šādas normas ietekmes zonā sāk veidoties un uzkrāties jauninājumi, kas izriet no pašas valodas sistēmas un veidojas kā valodas sistēmas nerealizētās potences, tad valodas norma ir jāpārskata.

Valodas kā izteiksmes līdzekļu sistēmas attīstības temps nav vienmērīgs. Dažas tās apakšsistēmas attīstās straujāk, citas lēnāk. Arī valodas apakšsistēmu attīstības tempu nosaka sabiedrība, tās nepieciešamība uzturēt aktīvu savu saziņas līdzekli.

Visstraujāk attīstās un pārveidojas valodas vārdu krājums leksikas apakšsistēma. Daļa vārdu noveco un tiek aizmirsta līdz ar parādībām, ko šie vārdi ir nosaukuši. Savukārt jaunu parādību nosaukšanai tiek darināti jauni vārdi vai arī senāk lietotajiem vārdiem tiek piešķirtas jaunas nozīmes.

Valodas gramatiskā uzbūve attīstās daudz lēnāk par vārdu krājumu. Tās attīstība risinās, galvenokārt pilnīgojot jau izveidoto gramatisko sistēmu. Ar jauninājumiem to papildina visai reti. Tas tādēļ, ka gramatisko sistēmu pārstāv dažādi abstrakti modeļi un shēmas, kuras runātājs pieradis automātiski izmantot runas procesā. Kaut ko mainīt ir visai grūti.

Valodas fonētiskā sistēma mainās vēl lēnāk nekā gramatiskā sistēma, jo arī te nav nekādas praktiskas vajadzības ierasto skaņu izrunas veidu aizstāt ar citu.

Valodas attīstībā realizējas tās neierobežotās spējas pilnīgoties, izmantojot pašas valodas sistēmas iekšējās potences, radīt arvien jaunus un jaunus valodas elementus. Visi šie jauninājumi un pārveidojumi valodā ir ne vien sociāli motivēti un aprobēti, bet arī sociāli nosacīti un ierobežoti.

Valodas attīstību iespējams skatīt no mūsdienu viedokļa un raksturot ar mūsdienu valodas faktiem. Tāpat šo procesu iespējams aplūkot arī dziļākā vēsturiskā skatījumā.

Salīdzinot vecākās paaudzes rakstnieku darbos lietoto valodu vai arī agrākajos gadu desmitos iznākušo periodisko izdevumu valodu ar mūsdienu valodu, atšķirība ir acīm redzama. Jo lielāks laika posms šķir salīdzināmos pieminekļus, jo lielāka atšķirība ir to valodā.

Valodā kā sabiedrības saziņas līdzeklī atspoguļojas runātāju sabiedrības stāvokļi un pārmaiņas visā attīstības gaitā. Sabiedrības vēsture tādēļ lielā mērā ir arī šās sabiedrības runātās valodas attīstības vēsture.