Iekšējos valodas attīstības likumus nosaka valodas sistēmas, valodas struktūras prasības un tās iekšējās pretrunas, kas rodas šās struktūras attīstības procesā. Te ir nozīme tendencei uz simetriju, uz tukšo vietu aizpildīšanu, uz izteiksmes ekonomiju utt. Iespējams arī valodas sistēmas elementu pārdalījums.

Tā kā katrai valodai ir sava gramatiskā struktūra, fonētiskā sistēma un leksika, tad tā attīstās pēc saviem iekšējiem attīstības līkumiem.

Atsevišķie iekšējie valodas attīstības likumi piemīt tikai atsevišķām valodām noteiktos vēstures laikmetos. Tie ir atkarīgi no zināmās valodas sistēmas un tās runātāja kolektīva vēsturiskās pastāvēšanas specifiskajiem apstākļiem.

Pie iekšējiem valodas likumiem pieder konkrētās valodas atsevišķie leksiskie, fonētiskie, morfoloģiskie un sintaksiskie likumi.