FRAZEOLOĢIJA
Valodā izšķir divējādus vārdu savienojumus:
brīvus,
frazeoloģiskus.
Lielākā daļa valodā lietojamo vārdu savienojumu ir brīvi. Lai kaut ko pateiktu, runātājs izvēlas saturam atbilstošus vārdus. No atsevišķajiem vārdiem, ievērojot gramatikas likumus, tiek veidoti vārdu savienojumi.
Piemēram:
jauna celtne, mācīties peldēt, darbs bija padarīts, laiks ir saulains.
Šādu savienojumu nozīme ir saprotama, ja zināma atsevišķo vārdu nozīme.
Līdzās brīviem vārdu savienojumiem ir tādi vārdu savienojumi, kuru nozīme neizriet no atsevišķo vārdu nozīmēm. Šādi savienojumi izsaka gluži ko citu nekā vārdi, kas tos veido.
Piemēram:
bada pātaga (makšķere),
uz karstām pēdām (tūlīt),
pa kaklu pa galvu (lielā steigā),
kost pirkstos (nožēlot),
ņemt kājas pār pleciem (skriet).
Tie ir nozīmes ziņā nedalāmi, ar tradīciju nostiprināti vārdu savienojumi. Runātājs tos neveido no atsevišķiem vārdiem, bet pārņem gatavā veidā.
| Tradicionālus vārdu savienojumus ar
īpatnēju nozīmi, kas piemīt visam savienojumam kopumā un nav izsecināma no
atsevišķo vārdu nozīmēm, sauc par frazeoloģismiem. Mācību par frazeoloģismiem sauc par frazeoloģiju. |
Vārdam frazeoloģija ir trīs nozīmes:
valodniecības nozare, kas pētī frazeoloģismus;
kādas valodas frazeoloģismu kopums;
kādas atsevišķas personas lietotie frazeoloģismi.
Frazeoloģismu nozīme ir ar valodas tradīciju nosacīta. Tā jāzina tāpat kā atsevišķu vārdu nozīme, citādi frazeoloģisms ir nesaprotams.
Visbiežāk sastopami tādi frazeoloģismi, kas izsaka pilnīgi ko citu nekā vārdi, kuri tos veido.
Piemēram:
piektais ritenis (cilvēks, kas kaut kur ir lieks),
ciets rieksts (grūts uzdevums),
lēkt acīs (izaicinoši izturēties),
ņemt uz grauda (bārt),
vienā mutē (visi reizē),
atplestām rokām (ar sajūsmu),
ar dievu uz pusēm (šā tā, slikti),
uguns pakulās (sākas tracis, pēkšņas dusmas, sašutums).
| Frazeoloģismus, kuru nozīmē nav nekā kopēja ar atsevišķo vārdu nozīmēm, sauc par idiomām. |
Ir arī frazeoloģismi, kuru nozīme veidojas mazliet brīvāk - kāds no vārdiem it kā saglabā savu leksisko nozīmi.
Piemēram:
zili brīnumi (liels, negaidīts brīnums),
gaisa gabals (liels ceļa gabals),
cūkas laime (nejauša, negaidīta laime).
Tomēr arī šais gadījumos savienojuma nozīme jāvērtē kopumā, to nevar izsecināt no atsevišķajiem vārdiem.
Diezgan daudzi frazeoloģismi izteikti salīdzinājuma veidā.
Piemēram:
kā vējš (ātri),
kā likts (noteikti),
kā ūdenī iekritis (pazudis),
kā uz adatām (lielā nepacietībā, satraukumā),
kā no laivas izsviests (pilnīgā neziņā).
Šādus salīdzinājumus pretstatā atsevišķu autoru veidotajiem salīdzinājumiem sauc par frazeoloģiskiem salīdzinājumiem.
Frazeoloģismu krājumu papildina sakāmvārdi, parunas, no literāriem darbiem pārņemti teicieni.
Sakāmvārdi diezgan bieži tiek izmantoti līdzīgi frazeoloģismiem, īpaši tie, kas izteikti metaforiski.
Piemēram:
mazs cinītis gāž lielu vezumu.
Parunas pēc savas dabas ir ļoti tuvas frazeoloģijai.
Piemēram:
vīrs kā ozols,
tumšs kā akā,
plātās kā rūsa,
kas uz sirds, tas uz mēles;
ar kāsi veldams, ar kruķi stumjams,
liela brēka, maza vilna.
Par frazeoloģismiem dažreiz kļūst atsevišķos literāros darbos lietoti teicieni, kas diezgan bieži tiek pārņemti daudzās valodās.
Piemēram:
lāča pakalpojums (no I. Krilova fabulas),
mirušās dvēseles (no N. Gogoļa tāda paša nosaukuma romāna),
Ahileja papēdis (no sengrieķu literatūras).
Frazeoloģismi, būdami netieši apzīmējumi, ir visai izteiksmīgi, īpaši tie, kam piemīt tēlainība.
Piemēram:
sit nu vēju ar dūri (padari nu ko!),
ķerties vērsim pie ragiem (nopietni sākt rīkoties),
turēt rokas klēpī (neko nedarīt, slinkot),
rūgts piliens (kaut kas ļoti nepatīkams).
Daudziem frazeoloģismiem ir spilgta stilistiska un emocionāla nokrāsa. Vairums frazeoloģismu ir ar sarunvalodas stila nokrāsu.
Piemēram:
likt aiz auss (ievērot),
sacelt spuras (apvainoties),
medus pods (kaut kas labs, iekārojams).
Daudziem frazeoloģismiem ir negatīva emocionāla nokrāsa.
Piemēram:
ne cepts, ne vārīts (ne šāds, ne tāds),
kad pūcei aste ziedēs (nekad),
kā ar mietu pa pieri (negaidīti).
Frazeoloģismi visbiežāk sastopami runas valodā un daiļliteratūrā personāža valodā.
Frazeoloģismi ir valodas bagātība. Tie padara valodu dzīvāku, izteiksmīgāku, stāstījumu - emocionālāku, bieži vien asprātīgāku. Tiem ir īpaša nozīme individuālā valodas stila veidošanā. Tomēr pārblīvēt valodu ar frazeoloģismiem arī nav vēlams.