Manceļa rakstības principi tika koriģēti J. Reitera rakstos un Bībeles pirmajā izdevumā, bet otrs izdevums (1739) kļuva par latviešu rakstu valodas standartu līdz pat XIX gadsimta vidum. Bībeles otrajā izdevumā ir atšķirīga ortogrāfija. Lietvārdi vairs netiek rakstīti ar lieliem burtiem. Atšķirības ir arī morfoloģijā un leksikā. Piemēram, ja līdz tam tika lietots gan vārds plecs un kamiesis, tad 1739. gada izdevumā tikai plecs, formu kļavs un lieps vietā parādās kļavs un liepa u.c. atšķirības. Ar šo tulkojumu aizsākas stabils rakstības posms. Līdz XIX gs. 30.gadiem rakstības reformas gandrīz vairs nenotiek.

Jaunus ieteikumus rakstībai 1830.gadā piedāvā vācu mācītājs Šulcs. Lai nebūtu jālieto trīs vai pat četri burti vienas skaņas apzīmēšanai, viņš iesaka latviešu rakstos šo skaņu apzīmēšanai izmantot krievu burtus, piem., sch [š] - ų ,

zch [ž] - ę ,

tsch [č] - ÷ .

Tomēr šim priekšlikumam nav nekādu panākumu.

1833.gadā vācu mācītājs Vents iesaka pāriet vispār uz krievu alfabētu, taču arī šis ieteikums negūst nekādu atbalstu.

1847.gadā Dobeles mācītājs Juris Bārs nāca klajā ar jaunu rakstības priekšlikumu žurnālā Magazina Nr.9. Viņš ieteica:

• lietot latīņu burtus;

• garos patskaņus apzīmēt ar divu veidu garumzīmēm atkarībā no intonācijas - aā , a Ū . (Garos patskaņus apzīmē tikai saknē un galotnē.);

• divskaņus ie un uo apzīmēt ar ia un ua;

• burtus s, z, z apzīmēt ar latīņu burtiem s, z, c, bet sch, zch un stch vietā lietot ś , ź , ć ;

• dz apzīmēt ar z , bet dzch ar z Ū .

• mīksto līdzskaņu apzīmēšanai lietot komatiņu zem attiecīgā burta, izņemot gadījumus, kad komatiņš tiek likts virs burta - ķ, ļ, ņ, ŗ, ģ,

• dubultā w vietā v.

• nešķirt šauro un plato e, ē, jo lielākoties tie ir pozicionāli, kā arī nosauc šos gadījumus.

Bārs šos priekšlikumus izsaka izdevīgā laikā. Drīz aizsākas jaunlatviešu laiks, un J.Alunāns ir pirmais, kurš šos principus sāka īstenot dzīvē.

XVIII gadsimta otrā pusē, bet it īpaši XIX gadsimtā latviešu grāmatniecība bagātinājās ar daiļliteratūras, dažādiem lietiskās literatūras, vēlāk arī avīžu un žurnālu izdevumiem.

Vācu mācītājiem ar laiku pievienojās pirmie latviešu tautības rakstnieki. Latviešu zemnieku vidū izplatījās hernhūtisms un sakarā ar to zemnieku rokraksta literatūra. 1777. gadā sacerētas Vidzemes zemnieka Ķikuļa Jēkaba dziesmas, gadu vai pāris gadu vēlāk J. N. Ramaņa sociālās netaisnības nosodījuma pilnie dzejoļi.

Kad rakstu valodas lietošanas sfēra paplašinājās un žanri dažādojās, kļuva nepieciešams rakstu valodu pilnīgot. Lai arī turpmāk turētu savās rokās latviešu kultūras dzīvi, daļa vācu mācītāju turpināja jau Manceļa aizsākto virzienu - centās iemācīties un saviem tautiešiem iemācīt pareizu latviešu valodu. Citi uzskatīja, ka latviešiem būtu pareizāk pārvācoties.

Vācu mācītāji visiem spēkiem centās saglabāt aizbildniecību par latviešiem. Viņi vērsās pret visu, kas varētu veicināt latviešu tautas garīgo atmodu. Cīņu pret šo virskundzību ekonomikā un kultūras dzīvē XIX gadsimta vidū uzsāka topošās latviešu nācijas inteliģences pārstāvji, kam vācu mācītāji piešķīruši jaunlatviešu vārdu.