Par moderno jeb mūsdienu latviešu literāro valodu pilnā mērā var runāt, sākot ar XIX gadsimta 80.-90. gadiem. Latviešu valodas tiesības būt par kultūras tautas valodu bija iekarotas, kaut arī vēl ne visās dzīves nozarēs. Zemākā tipa lauku un pilsētas skolās latviešu valoda kļuva par mācības priekšmetu, bet vidējā tipa skolās latviešu valodu nemācīja. Skolas darbs notika krievu vai vācu valodā. Cīņa par to, lai mācību process skolā notiktu dzimtajā valodā, turpinājās. Taču sasniegts bija daudz. Bija izveidojusies latviešu rakstu valoda, kas pamatos saskanēja ar tautas runāto valodu un attīstījās kopā ar sabiedrību.

Latviešu literārās valodas tālākajā izveidē liela nozīme ir tā laika rakstniekiem un publicistiem - brāļiem Kaudzītēm, Apsīšu Jēkabam, R.Blaumanim, E.Veidenbaumam, J.Porukam, Aspazijai, Rainim un citiem, kas rūpējās arī par valodas kultūru un valodas bagātināšanu.

Eduards Veidenbaums ir mūsdienu modernās dzejas stila pamatlicējs. Viņa dzejas ideāls bija maksimāli skaidra valoda. Viņš centās izveidot tādu dzeju, kas atbilstu latviešu valodas īpatnībām. E.Veidenbaumam nav rakstu par latviešu valodas jautājumiem, kaut gan viņš lasījis daudz referātu par tiem.

Savā dzejā E.Veidenbaums lietojis ļoti maz jaunvārdu - no A.Kronvalda ieteiktajiem - tikai kādus 30 vārdus. Viņa dzejas valodai raksturīgs svešvārdu un internacionālismu lietojums. E.Veidenbaums izmantojis barbarismus negatīvu parādību rādīšanai, lietojis daudz no tautas noklausītu izteicienu, tautasdziesmām raksturīgu parādību (blīvējumi, konvarianti, tautoloģija, salīdzinājumi, divkāršojumi). Viņa dzejā parādās Cēsu apkaimes izloksnes īpatnības.

Līdzīgi Rūdolfa Blaumaņa darbos parādās Ērgļos runātās izloksnes īpatnības. Viņa darbos maz svešvārdu, reizēm lietoti barbarismi, reizēm izsmejot izmantoti pārspīlēti darinājumi ar izskaņu -isms. Dažas izloksnes īpatnības vērojamas ne tikai leksikā, bet arī morfoloģijā. R.Blaumanis darinājis jaunvārdu - jutoņa.

Literārās valodas vārdu krājuma bagātināšanā gadsimtu mijā īpaši jāmin Rainis.

Gan savos oriģināldarbos, gan tulkojumos Rainis ir rūpējies, lai valoda rakstniekam kalpotu satura jo pilnīgākai atklāsmei. Vēl aizvien literārās valodas vārdu krājums bija bagātināms. Un Rainis ir gājis to pašu jaunlatviešu parādīto ceļu, par ko liecina viņa vārdi: "Gribu aizrādīt arī uz to, ka bērnību un jaunību pavadīju Kurzemes augšgalā un Latgalē, kur izloksnes vēl dzīvas un kur liela daļa it kā manis jaunradītu vārdu tiek tautā lietoti kā seni latviešu vārdi."

Ar Raiņa darbiem mūsu literārajā valodā ir ienākuši vai arī nostabilizējušies daudzi tagad parasti vārdi un poētismi.

Īpaši jāizceļ Raiņa centieni atrast (un radīt) īsākas, dzejā ērtākas formas parasto garāko vietā, piem., dima, kaisle, mīla, sajēgsme, spirdze, stenas, velga. Šim Raiņa lietotajam vārdu modulēšanas un darināšanas paņēmienam ir radies daudz sekotāju. Rainis lietojis arī daudz salikteņu - ārprātnams, cilvēkspēks, papīrspoks, ļaunprāts, alkupilns, nāvesauksts, jūrasūdenskritums, trejmēlīte, ziedslēpīte u.c.

Nozīmīga vieta literārās valodas tapšanas procesā ir arī Kārlim Mīlenbaham, kas uzrakstījis ap 100 darbu par dažādiem latviešu valodas jautājumiem, turklāt kopš gadsimtu mijas sadarbojies ar Jāni Endzelīnu. K. Mīlenbahs daudz paveicis literārās valodas normēšanā, zinātniski pamatodams konkrētas formas, konstrukcijas vai vārda lietderīgumu vai nelietderīgumu. Viņš daudz raksta presē un tā palīdz izplatīties pareiziem atzinumiem par valodu.

XX gadsimta sākumā nāca "Latviešu gramatika" (1907). Labākie latviešu izlokšņu, tautasdziesmu valodas un valodas vēstures pazinēji Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs - šai gramatikā ne tikai rādīja literārās formas un konstrukcijas, bet vērsa lasītāju uzmanību arī uz to, kā nav jārunā, kā būtu pareizāk izteikties un rakstīt. "Latviešu gramatika" kļuva par rokasgrāmatu latviešu kultūras darbiniekiem.

Tā laika kultūras darbinieki izglītību bija ieguvuši vācu vai krievu valodā. Tāpēc viņu runā un rakstos parādījās šo valodu ietekme. Vārdi tika lietoti ar citas valodas vārdu nozīmēm, piem., viņš uzsita grāmatu 'viņš atšķīra grāmatu'; sal. vācu aufschlagen 'uzsist'; 'atsist vaļā (durvis)'; 'atlocīt'; 'uzcelt (telti)'; 'atšķirt (grāmatu)'; 'paaugstināt (cenu)'. Svešu valodu ietekme parādījās arī prievārdu un skaitļa vārdu lietošanā un vārdu secībā.

Tāpēc K. Mīlenbahs rakstīja: "Mēs runājam vienmēr līdzībās, gleznās, paši to daudzkārt nemaz nesajuzdami. Ikvienai valodai ir savas sevišķas gleznas, savas sevišķas līdzības. Ja no svešurienes pārceļam svešas gleznas un līdzības, p. p., no segliem izcelt (..), tad tādas gleznas mums nesaprotamas un nepatīkamas. Kas par gleznām sacīts, kuras sastopamas veselās vārdu virknēs, veselos teicienos, tas sakāms arī par atsevišķiem vārdiem."

Un otrs mūsu ievērojamākais valodnieks Jānis Endzelīns saka: "Aplamība tāpēc ir apgalvot, ka viss, ko kāds rakstnieks raksta, ir latviski pareizi uzrakstīts; un latviešu valodniekam ir pilna tiesība pārbaudīt mūsu rakstniecības valodas pareizību."

J.Endzelīns kopā ar K.Mīlenbahu izstrādāja mūsdienu latviešu ortogrāfiju (1907-1910). Diemžēl praksē jaunā ortogrāfija ieviesās tikai divdesmitajos gados.