Visas literārās valodas tiesības un funkcijas latviešu valoda ieguva pēc 1905.gada revolūcijas. 1917./18. gadā Latvijas neokupētajā daļā mācības skolās pirmo reizi notika latviešu valodā, bet 1919. gada pirmajā pusē visās Latvijas skolās bērni mācījās dzimtajā valodā. Par vispārobligātu rakstību tika noteikta jaunā ortogrāfija, kas oficiāla kļuva 1922. gadā.

Šie tautas iekarojumi palika spēkā Latvijā arī turpmāk. Latviešu valoda runā un rakstos kļuva par saziņas līdzekli visās dzīves nozarēs. Sākās jauns latviešu valodas uzplaukuma periods.

Taču latviešu valodā vēl trūka apzīmējumu daudziem jēdzieniem. Par aktuālu uzdevumu kļuva terminoloģijas izveide dažādām nozarēm, jo citādi nevarētu notikt tautas garīgā rosība un attīstība. Latviešu valodnieki ar J.Endzelīnu priekšgalā kopā ar attiecīgo nozaru speciālistiem īsā laikā un grūtos apstākļos lika pamatus latviešu terminoloģijai. 1922. gadā nāca klajā zinātniskās terminoloģijas vārdnīca, kurā ietverts ap 7000 terminu. Kā atbildes reakcija uz gadsimtiem ilgo, svešu valodu kundzību vārdnīcā vairākos gadījumos doti latviski termini dažu jau ieviesušos internacionālu vārdu un senu aizguvumu vietā. Tā blakus diagrammai ir sakarības līkne, izolācijai - sevināšana, ķellei - zviedene, lokomotīvei - tvaicenis. Tie nav ieviesušies. Taču viss vairums vārdnīcā doto terminu, starp tiem daudzi jaunvārdi, saglabājušies līdz mūsu dienām, piem., apkārtraksts, apveids, balsts, gabaldarbs, kailsēkļi, klātbūtne, līmeņrādis, paplāksne, pārskaņa, samērība, saucējs, svārstība, svelpeņi, stājglezniecība, varbūtība, veidne, vējgāzne, vienlaidu, viļņojums, virzulis, ziņnesis.

Trīsdesmitajos gados iznāca anatomijas, būvniecības, civiltiesību un vēl citu nozaru terminoloģijas vārdnīcas.

Savu tiesu literārās valodas bagātināšanā joprojām veica rakstnieki.

Sakarā ar Latvijas Republikas nodibināšanu un Filoloģijas un filozofijas fakultātes izveidošanu Latvijas Augstskolā (vēlāk: Latvijas Universitātē) Rīgā atgriezās akadēmiski izglītotie latviešu filologi: J.Endzelīns 1920.gadā no Harkovas, Juris Plāķis 1920.gadā no Kazaņas, Pēteris Šmits 1920.gadā no Vladivostokas, Ernests Blese un Anna Ābele 1918.gadā - no Pēterburgas.

J.Endzelīns Latvijas Universitātē nodibināja pasaulē pirmo baltu valodu nodaļu un 1935.gadā - valodas krātuvi. Viņa vadībā iznāca 1920.gadā dibinātās Filologu biedrības raksti (I-XX, 1921-1940).

Literārās valodas kopšanu un bagātināšanu īpaši sekmēja pētījumi valodniecībā. Svarīgi darbi ir J.Endzelīna "Latviešu valodas gramatika" (1922, vācu valodā) un K.Mīlenbaha un J.Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīca" (I-IV, 1923-1932). Tika izdotas arī īpašas pareizrakstības vārdnīcas un norādījumi par izrunu un rakstību. Valodas prakses jautājumi pārspriesti arī Rīgas Latviešu biedrības valodniecības sēdēs, ko vadīja J.Endzelīns. Tanīs sistemātiski analizēja valodas kultūru presē un daiļliteratūrā, pievēršot uzmanību ne tikai kļūdām, novirzēm no literārās valodas normām, bet aizrādot arī uz jauniem labiem vārdiem, ko derētu iedzīvināt valodā. Šais sēdēs J.Endzelīns atgādinājis, piem., vārdus diengrāmata (lietojis Kaudzīte), gaudīt 'gūstīt; censties iegūt' (lietojis Rainis), zēnisks (lietojis V.Lācis), dziedīgs (dziedīgas zāles, lietojis Sudrabu Edžus). J.Endzelīns centies literāro valodu bagātināt arī ar iederīgiem vecvārdiem, piem., darīgs 'iedarbīgs, efektīvs' (lietojis Stenders), ar apvidvārdiem, piem., skutuliņš vairāk izplatītā, skaniski nelatviskā nosaukuma ploška vietā, tāpat ar saviem jaunvārdiem. Savus jaundarinājumus J. Endzelīns reizēm ieteicis aizgūtu, dažkārt citu radītu vai lietotu nevēlamu (tas ir, skaniski vai kā citādi literārajā valodā neiederīgu) vārdu vietā un visbiežāk - meklējot labus, vajadzīgus nosaukumus dažādām jaunām parādībām, kas ienāca tautas dzīvē. Plaši pazīstami J. Endzelīna jaunvārdi ir piem., aptumsums, atbilst, attieksme, dotumi, ietekme, izcils, labestība, necils, senisks.

Sakarā ar literārās valodas lietotāju skaitu nemitīgu palielināšanos literārā valoda ieguva vēl vienu normu avotu - literārās valodas praksi.