Latvijas Republika kā meatkarīga valsts tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī un drīz pēc tam latviešu valodai tika noteikts valsts valodas statuss. 1940. gadā, Latvijai zaudējot valstisko neatkarību, latviešu valoda zaudēja  savu valsts valodas statusu. Trešās atmodas laikā valsts valodas statusa atgūšana latviešu valodai kļuva par tautas brīvības un neatkarības centienu spilgtu izpausmi. 1988. gada 6. oktobrī tika pieņemts lēmums par valsts valodas statusu latviešu valodai un 1989. gada 5. maijā - Valodu likums. Lūk, kas rakstīts Valodu likuma ievaddaļā:

"Latvija ir vienīgā etniskā teritorija pasaulē, kuru apdzīvo latviešu tauta. Viens no galvenajiem latviešu tautas eksistences un tās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumiem ir latviešu valoda. Pēdējos gadu desmitos latviešu valodas lietošana valsts un sabiedriskajā dzīvē būtiski sašaurinājusies, tāpēc ir nepieciešams noteikt īpašus pasākumus latviešu valodas aizsardzībai. Šādu aizsardzību var garantēt valsts valodas statuss. Ar to valsts nodrošina latviešu valodas vispusīgu un pilnvērtīgu lietošanu visās valsts un sabiedriskās dzīves jomās, kā arī tās mācīšanu."

Jaunā redakcijā 1989. gada Valodu likums tika pieņemts 1992. gada 31. martā pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā. Tātad pašlaik oficiālās valsts valodas lietošanu juridiski nosaka Likums par grozījumiem un papildinājumiem LPSR Valodu likumā un Saeimā tiek apspriests jauns likumsprojekts Latvijas Republikas Valsts valodas likums.

Turpmāk var aplūkot valsts valodas attīstības gaitu Latvijā, sākot ar 1918. gadu un beidzot ar pašreizējo Latvijas Republikas Valodu likumu.