Tad mēs ar puikām brauksim slēpot uz Gaiziņu. Poļu slalomenes un zābaki ar klipšiem man jau sagādāti. Pagājušajā gadā šļūcu lejā tāpat ar luģēm, pa ,,Dāmu paradīzi’’, protams.

(D. Dreika.)

,,Kāpēc tu paņēmi manu ķoci?’’ Niķis jautāja brāļukam. ,,Tas ir mans sēņu ķocis.’’

,,Grozi, kā gribi, grozs paliek grozs,’’ atbildēja Riķis, grozīdams grozu, ,,te nekur nav rakstīts, ka šis būtu tavs grozs.’’

,, Kad es to pirku gadatirgū no Rucavas rūķa, viņš teica, ka tas esot ķocis,’’ neatlaidās Niķis, ,,nemēģini izgrozīties!’’

,,Ā - ā, no Rucavas rūķa,’’ novilka Riķis, ,,tiem jau pavisam savādāka valoda nekā pārējiem rūķiem. Viņi saka: ,,Rau, naģes sāk lēkāt un svēteļi laisties, tad jau būs jāaizved uz tirgu kāds ķocis ar strimalām, kamēr nav pienācis knaušu laiks.’’ Vai tavā ķocī nebija ielēkusi kāda naģe?’’

(Ē. Kūlis.)

1. Viņš tur gulēja aiz ciema pakalna malā, šis pelēkais akmens. Liels kā siena tupesis, nosūnojis, norepējis.

Kamēr vien viņš atminējās, siliņi bija turpat viņam apkārt raisījuši savus zilos pumpuriņus, ziedējuši līdz pat vēlam rudenim, nobiruši un palikuši zem sniega.

(E. Birznieks-Upītis.)

2. Vienā kaktā stāvēja stirāji. Tos lika ratos vai važās, kad brauca kur labākā vietā. Tos bāza arī sēdekļa maisā, jo tie bija daudz patīkamāki nekā salmi un nesasēdās tik ātri.

(J. Jaunsudrabiņš.)

3. Lai arī cik sūri, grūti jāplēšas un jācīnās ar darbiem, māte tomēr nekad neaizmirsa ieliet sunīšam laku vai pamest kaķam viņa tiesu . . .

(A. Austriņš.)

1.Vecais Kadiķis bija plašā apvidū izslavēts rīku meistars.

2. Rudeņos Annai vajadzēja iet saimniekam linus plēst.

3. Važās bija daudz labāka braukšana nekā ratos.

4. Pēcpusdienā Aizbetņu tēvs taisījās mājup, piekodinādams, lai nu braucot Aizbetņu māti aplūkot. Māte gan apsolīja, ka būšot jāpaņem sētniece un jāaizbrauc uz nākamu svētdienu, vai.

(A. Auziņš.)

1. Vienreiz mūsu mājā bij laikam tā kā kāds . . . : cilvēku bij . . . daudzi istabā, visi runājās un smējās, uz loga bij pudele, pusē ar brandvīnu, un glāzīte, tāda ar kāju, tai līdzās.

2. Viena ,,viešņa’’ piesēdās kungam līdzās un sāka ar viņu runāties; tikām runājās, kamēr sāka raudāt, tad saņēma kungam aiz naudas un naudai . . . .

3. No kurienes gan lai viņas saviem bērniem lietiņas un kliņģerus atved, ja ne no Rīgas? Lūk, uz galda . . . ,izcepts kālis, mušu ap to vai vesels simts.

4. Kristumāte salēja ūdeni māla krūzē - tā bij manas mammiņas krūze - katliņā palika biezumi, tos kristumāte ar rokām izņēma ārā, viņa paņēma ātri, ātri un ar lūpām . . . , - un tad ar visu vāku ielika krāsnī atpakaļ.

5. Bet mūsu Jēzuks tas bij mums tā kā otra puiša vietā iesvieda bļodā divus lielus, lielus . . . cimdus kā suņa galvas noklaudzēja vien.

(Pēc Doku Ata.)

1. . . kaza uzkāpj uz malkas grēdas, izstaigājas un nolec, uzkāpj uz pelavnieka pašā jumta galā un pakasa ar pakaļkāju pieri. Vai tas nav traks joks?

2. . . nostrādājām, paldies dievam, kā vien vajadzējās, nokratījām, nobāzām salmus gubenī, sagrūdām graudus gubā.

3. Skaitīju, skaitīju, bet, kad redzēju, ka peršām ne gala, ne malas - ko vien beidz, te tūlīt otru sāk - , tad jau man sāk uznākt tādi lēni, paklusi krikšķi, un, kolīdz tie sāk nākt, tad jau zināju, nu būs drīz raudas klāt.

4. . . citreiz viņai ir slapjas drēbes, kad nāk no ganiem mājā, citreiz ir kāds telēns mežā palicis, citreiz kāju pirksti izplukuši - un mammiņa viņai smērē kājas ar krējumu.

(Pēc Doku Ata.)