Uzstādamies pret nacionāliem spaidiem, jaunlatvieši asi vērsās pret Baltijas vāciešu valodas politiku. Viņi noraidīja tēzi, ka latviešu valoda kultūras dzīves vajadzībām neesot derīga, jo esot neizkopta un nabadzīga. Jaunlatvieši cīnījās, pirmkārt, par latviešu valodas pastāvēšanas tiesībām un, otrkārt, par to, lai tauta savā valodā varētu iegūt izglītību un lietot to visās dzīves nozarēs.

Tātad jaunlatviešiem bija ļoti liela nozīme latviešu tautības tiesību aizstāvēšanā, kā arī latviešu valodas un literatūras izkopšanā. Jaunlatvieši sāka izstrādāt valodas teoriju, lai varētu pierādīt, ka latviešu valodā visās zinātnes un kultūras dzīves sfērās var pateikt to pašu, ko citās valodās. Vārdi tika meklēti tautasdziesmās, dialektos, kā arī darināti jauni vārdi.

Jaunlatviešu laikā rakstītajos darbos latviešu valodas sintakse bija gandrīz tāda pati kā XVIII gs. un Bībeles tulkojumā pēc vācu valodas parauga. Latviešu vārdi daudzos gadījumos tika lietoti tikai mutvārdos, bet iespiesti tika vācu valodas vārdi. Latviešu valodā līdz pagājušā gadsimta vidum vērojama ļoti liela atšķirība starp rakstīto un runāto valodu. Jaunlatviešu darbībā milzīgs sasniegums ir tas, ka viņiem apmēram 30 gadu laikā izdevās stipri mazināt šo atšķirību.

Lai latviešu valoda turpmāk kā runā, tā arī rakstos spētu kalpot visām latviešu nācijas vajadzībām, bija nepieciešams to izkopt un attīstīt. Pirmais pie šā grūtā darba ķērās Juris Alunāns. Viņš pareizi izprata valodu attīstības gaitu, atgādināja, ka arī vācu literārā valoda ir izveidojusies pakāpeniski, un parādīja līdzekļus, kā latviešu valodu padarīt par kultūras tautas valodu. Pa viņa ierādīto valodas kopšanas ceļu ir gājuši ne tikai pārējie jaunlatvieši, bet arī citi mūsu kultūras progresīvie darbinieki.

Juris Alunāns "Dziesmiņās" ieviesa mācītāja Bāra izstrādātos rakstības principus. Tā kā tipogrāfijā nebija burtu ś , ź , ć , Alunāns izmantoja burtus pēc čehu valodas parauga š, ž, č.

1872. gadā Maskavā tika izdota "Krievu-latviešu-vācu vārdnīca" un turpat 1879. gadā iznāca arī "Latviešu-krievu-vācu vārdnīca" Krišjāņa Valdemāra redakcijā. Vārdnīcas tika iespiestas ar latīņu burtiem. Taču patskaņu garums pa vecam rādīts ar h burtu, pie tam konsekventi tikai saknēs, piem., pahrhulhkot, pahrmiht, bet pahrestiba, ahrigi, airetajs. Divskanis ie apzīmēts tāpat ar ee, divskanis o - ar o. Tādējādi burts o apzīmē dažādi runājamas skaņas. Piemēri: eedegtees, eeeet, eesakt; bļoda, bomis, osis; blokada, bombardeereht. c apzīmēts ar z, dz, ar dś , z ar ś , š ar sch, ž ar ś ch, piem., eerozis, eedselt, seepes, saschaut, saschauht, saschuht, saschuht. ŗ , ļ, ņ apzīmēti kā mūsu dienās, piem., kaŗa wihrs, ļoti, ņaudeht. ķ rakstīts kā tagad, piem., ķeksis, bet ģ - ar pārsvītrojumu.

1865.gadā sāka iznākt "Pēteburgas Avīzes", taču teksts tajās ir vecajā ortogrāfijā, jo nav naudas, lai nopirktu latīņu burtus. Jaunlatvieši centās praksē ieviest Bāra burtus un ieteikumus, taču katram tas iznāk atšķirīgi, jo nav naudas un nav arī šādu burtu.

60.gados izdotajā tautasdziesmu krājumā Bīlenšteins izmantoja latīņu burtus, bet paturēja visus vecos rakstu principus - sch, ah, s=z, pārsvītrots s=s.

Tehws mahmiņa newehleja

Sehrdeeniti man pahrwest;

Paraugees, tehws, mahmiņa,

Kahds dahbiņis sehrdeenei.

Uztraucoties par šādu dažādu rakstību, Kaspars Biezbārdis 1874. gadā izdeva grāmatu ar latīņu burtiem, taču neapzīmējotos līdzskaņus, ne garos patskaņus "Geometrija jeb aruma zinatniba" (arums = ārums).

1876.gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija izstrādāja savu ortogrāfiju, kuru publicēja "Zinību komisijas rakstu 1.sējumā. Šī ortogrāfija paredzēja:

• latīņu alfabētu,

• burtus š, ž, č,

• mīkstos līdzskaņus ļ, ņ, ŗ , ķ, ģ,

• garo patskaņu apzīmēšanā atsacīties no intonācijas, garo patskani var apzīmēt pēc vēlēšanās ā vai į ,

• saglabāt ie apzīmējumu ee.

Tomēr Rīgas latviešu biedrībai nebija tik daudz naudas, lai varētu nopirkt garumzīmes, tāpēc garos patskaņus apzīmēja tikai tad, ja tie šķīra vārda nozīmi, piem., kazas un kāzas. Zīmju trūkuma dēļ š, ž, č rakstīja ar komatiņu apakšā.

XIX gadsimta beigās sākās pārkrievošanas politika. Skolās varēja runāt tikai krievu valodā.

Pēdējais darbs, kas iznāca RLB Zinību komisijas izstrādātajā ortogrāfijā bija A.Pumpura "Lāčplēsis" 1888.gadā. Veselu gadsimta ceturksni pēc tam viss iznāca tikai vecajā ortogrāfijā.