Svešvārdu un citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā

Īpaša uzmanība latviešu valodas ortogrāfijā tiek pievērsta svešvārdu un citvalodu īpašvārdu pareizrakstībai. Tā ir saistīta ar ortoēpijas un ortogrāfijas nosacījumiem un ir viens no latviešu valodas prakses jautājumiem, kas joprojām nav līdz galam atrisināts.

Svešvārdus un citvalodu īpašvārdus sauc arī par internacionāliem vārdiem.

Latviešu valodā internacionālu vārdu izrunas un rakstības pamatprincips ir oriģinālvalodas izrunas un rakstības ievērošana, cenšoties novērst nevēlamu starpniekvalodu ietekmi. Prasība pēc atbilsmes oriģinālvalodai, respektīvi, oriģinālvalodas izrunai svešvārdu rakstībā un izrunā izvirzīta jau pagājušajā gadsimtā un to veicis J.Alunāns.

Svešvārdu (sugasvārdu) izruna latviešu valodā attīstās patstāvīgi:

1) veidojas jau minētie oriģinālizrunas īsinājumi

definēt,

2) dažādos vienas saknes atvasinājumos mijas īss un garš patskanis

nācija - nacionāls,

3) rodas oriģinālīsumu pagarinājumi

demokrāts, ģeogrāfija.

Divdesmito gadu sākumā un trīsdesmito gadu beigās svešvārdus raksta bez garumzīmēm, bet divdesmito un trīsdesmito gadu mijā svešvārdu rakstību cenšas maksimāli pietuvināt oriģinālvalodas izrunai, lietojot garumzīmes, kur tas nepieciešams.

Solis tuvāk praksei ir V. Rūķes "Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca", kuras redkolēģijā ietilpst arī J.Endzelīns. Tās ievadā formulēti galvenie tā laika latviskās svešvārdu rakstības pamati un izrunas prasības, un tajā ir vairāk nekā 150 jaunu atkāpju no oriģinālizrunas.

Galvenie principi ir:

"Svešvārdos - tāpat kā īstos latviešu vārdos - garumi runājami un apzīmējami saknes zilbēs, piedēkļos un galotnēs, ievērojot, cik iespējams, oriģinālvalodas izrunu. Biežāk lietojamos svešvārdos, kas vispār pazīstami un praktiskā dzīvē dziļi iesakņojušies, forma pieskaņota praksē nodibinātai tradīcijai, bet maz pazīstamos un tikai šaurā specialitātē pazīstamos svešvārdos ievērota, cik iespējams, saskaņa ar oriģinālvalodas formu."

Pēc 1946. gada svešvārdus atkal sāk rakstīt bez garumzīmēm, izņemot latviskās izskaņas, piemēram,

relativs, diktats, romans, literatura, matematika.

Prakse rādīja, ka šāda rakstība nespēj likvidēt nekonsekvences un kļūdas.

1957. gadā vēlreiz tiek reformēta svešvārdu rakstība, balstoties uz svešvārdu izrunas lietojumu praksē. A. Ozols dod teorētisku ievirzi svešvārdu rakstības un izrunas regulēšanā. Viņš patskaņu garumu svešvārdos ir izvirzījis par visaktuālāko pareizrunas normēšanas jautājumu un norādījis, ka šīs izrunas likumības būtu jāpētī sakarā ar pašas latviešu valodas attīstības iekšējiem likumiem patskaņu garuma ziņā.

Pārveidojumi skar svešvārdu garumu apzīmējumus un vēl dažus citus jautājumus, piemēram, ir atšķirīgi uzskati par [o] garuma apzīmēšanu rakstībā, par to, vai ir lietderīgi paturēt ch. Tradicionālā tendence rakstīt un izrunāt svešvārdus pēc oriģinālizrunas ir ļoti spēcīga, tāpēc nepieciešama vienotas sistēmas izveide izrunā un rakstībā. Pašreiz ir daudz svārstību internacionālas cilmes vārdu izrunā tas attiecas uz visu patskaņu kvantitāti, bet tomēr visvairāk uz patskaņu [o] un [ō] un dažos gadījumos arī divskaņa [uo] paralēllietojumu.

Latviešu valodniecībā pašus vispārīgākos principus citvalodu īpašvārdu atdarināšanai, (t.i., īpašvārdu rakstībai latviešu ortogrāfijā un izrunai ar latviešu valodas skaņām) ir formulējis J.Endzelīns.

Šie pamatprincipi nosaka:

1 ) citvalodu īpašvārdu rakstībai latviešu valodā pēc iespējas pilnīgāk jāatspoguļo šī vārda izruna oriģinālvalodā,

2) citvalodu īpašvārdu rakstībā jālieto latviešu alfabēta burti,

3) atdarinātie īpašvārdi, kad vien iespējams, latviešu valodā lokāmi.

Tomēr Endzelīna izveidotie pamatprincipi ir tik vispārīgi, ka tie valodas praksē nenovērš svārstības citvalodu īpašvārdu rakstībā un izrunā. Tā, piemēram, viens un tas pats īpašvārds atdarināts dažādi:

vācu Schumann - Šūmans, Šumans, Šūmanis, Šumanis;

igauņu Viljandi - Vīlande, Vilande, Viljande, Viljandi, Viļande;

spāņu Sevilla - Sevilla, Sevilja, Seviļja, Seviļa u.c.

Svārstības vērojamas arī izrunā, piemēram,

vācu Ferdinand - Ferdinands, Ferdinands (ar plato e);

angļu Bacon - Bekons (ar ō), Bēkons, Bēkens,

čehu Jirži - Irži, Jirži u.c.

Valodas praksē sastopamie svārstību gadījumi rāda, ka latviešu valodniecībā nav vēl atrastas likumības, kā citvalodu īpašvārdi atdarināmi konkrētos gadījumos. Lai šādas likumības atrastu, vispirms nepieciešams pētīt atsevišķu citvalodu īpašvārdus un to atdarināšanu latviešu valodā.

Nosakot citvalodu īpašvārdu atdarināšanas likumības, izvirzās virkne problēmu.

Pēc tam, kad noskaidrota īpašvārdu izruna latviešu valodā, uzrakstīt šo vārdu iespējams bez sevišķām grūtībām. Kļūdas gan var rasties, izrunājot vārdu pēc latviešu rakstības, jo ortogrāfijā nav apzīmējuma platajam e, ē, garajam ō un divskanim uo.

Tādējādi īpašvārda atdarināšanas pamatā ir attiecīgā vārda izruna oriģinālvalodā. Latviešu valodā šā vārda izruna jāatdarina pēc iespējas precīzāk, cik to ļauj latviešu valodas skaņu sistēma.

Otra svarīgākā problēma ir svešo īpašvārdu iekļaušana kādā noteiktā dzimtē un deklinācijā, piemēram, pilsētu, upju u. c. nosaukumi ir sieviešu dzimtes, ezeru, kalnu, mežu u. c. nosaukumi ir vīriešu dzimtes vārdi. Personvārdu dzimte nosakāma pēc attiecīgās personas dzimuma.

Citvalodu īpašvārdus loka pēc latviešu valodas deklināciju parauga. Līdz šim vienas vai otras deklinācijas izvēlē bijušas diezgan lielas svārstības:

Bukaresta - Bukareste; Frīdrihshauzena - Frīdrihshauzene, Šūmanis - Šūmans u.tml.

Deklināciju noteikšanā dažos gadījumos jāņem vērā vārda pēdējās skaņas, piemēram,

Bonna - Bonna,

citos gadījumos - deklināciju izvēlē izveidojušās tradīcijas, piemēram, visi vācu vārdi, kas beidzas ar -burg, lokāmi pēc I vai IV deklinācijas

Lindenburgs, Lindenburga.

Trešā problēma citvalodu īpašvārdu atdarināšanā ir attieksme pret latviešu valodas tradīcijām. Vairākos gadījumos valodas praksē ir iesakņojusies tradīcija atkāpties no īpašvārda izrunas oriģinālvalodā. Cēlonis šīm atkāpēm parasti ir vārda rakstība svešajā valodā. Piemēram, vācu divskani ei, ko vācu valodā izrunā ai, latviešu valodā atdarina nevis pēc izrunas ar ai, bet pēc rakstības ar ei:

Parasti citvalodas rakstību visvairāk ņem vērā tad, kad vārda izruna ir attālinājusies no vārda grafiskā attēla (piemēram, angļu, portugāļu u. c. valodās).

Daudzi vārdi latviešu valodā pārnāk ar citas valodas starpniecību. Šādā veidā pārņemot citvalodu īpašvārdus, reizē tiek pārņemta arī attiecīgā vārda rakstība un izrunā, kāda tam ir starpniekvalodā, līdz ar to atkāpes no oriģinālvalodas var būt diezgan lielas. Tā, piemēram, malajiešu Djakarta latviešu valodā laikam pārņemta pēc angļu izrunas un tā pārvērsta par Džakartu.

Savas tradīcijas ir vērojamas arī citvalodu īpašvārdu akcentēšanā. Latviešu valodā ir tendence svešos īpašvārdus izrunāt ar pirmās zilbes akcentu neatkarīgi no akcenta vietas oriģinālvalodā, piemēram,

vācu Berlin (akcents 2. zilbē) -- Berlīne.

Izstrādājot norādījumus par citvalodu īpašvārdu rakstību un izrunu, ņemta vērā līdzšinējā latviešu valodas prakse kā skaņu atdarināšanā, tā arī gramatizācijā. Tomēr saglabāt tradīciju iespējams ne visos gadījumos.

Tradīcija saglabājama tad, ja tai ir likumisks raksturs un tā aptver visu parādību. Piemēram, vācu divskani ai, ja rakstīts ar ei, parasts atdarināt ar ei.

Turpretī nav lietderīgi ievērot tradīciju tad, kad tā rada nevajadzīgus izņēmumus atdarināšanā. Piemēram, tāda nevajadzīga paraža ir atmest dažiem vācu vietvārdiem galotni -en

Tomēr ir virkne tādu izņēmuma kārtā veidotu īpašvārdu, kas latviešu valodā dziļi iesakņojušies un ko atmest nav vajadzības. Tādi, piemēram, ir

Anglija, Vācija, Austrija, Spānija, Parīze, Bavārija u. c.

Par to, ko darīt ar citvalodu īpašvārdiem latviešu valodā, notiek diskusijas. Daži, piemēram, M. Lācis, rakstā "Valodas kopēji nostājušies pret progresu" vēlas "ieviest svešvārdu rakstību oriģinālvalodā kā obligātu papildinājumu šā vārda latviskajam pārveidojumam", bet citi, piemēram, A. Elksne, rakstā " Pat poliglotam būtu grūti orientēties" uzskata, ka "Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, tādēļ tai visās sfērās jābūt primārai salīdzinājumā ar pārējām un tāpēc mūsu valstī pirmām kārtām vajadzētu orientēties uz pareizas koptas latviešu valodas lietošanu, nepieļaujot tās tīšus kropļojumus". Lai arī kāda būtu šī diskusija, tomēr pašlaik spēkā ir "Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos", kas atbalsta citvalodu īpašvārdu atveides tradīcijas latviešu valodā. Jāpiekrīt varbūt tiem, ka ķīniešu un arābu valodas mēs neprotam un tāpēc nevaram izlasīt visus īpašvārdus oriģinālvalodā, taču tai pašā laikā ir pamats runāt par latviešu vājajām svešvalodu zināšanām. Laiks rādīs, vai latviešu valoda paliks pie savām tradīcijām citvalodu īpašvārdu atveidē, vai arī rakstīs tos kā oriģinālvalodā.