Valodas skaņas nav tikai runas elementi; valodas skaņās izpaužas katras valodas būtiskais eksistences veids. Dažādu valodu raksturīgo skanējumu, ko ar dzirdi uztveram kā pazīstamu vai svešu, nosaka valodas skaņu sastāvs, patskaņu un līdzskaņu artikulācija un attieksmes, vārda uzsvars, zilbes un teikuma intonācija, t.i., nosaka visa valodas fonētiskā sistēma.

Fonētika ir valodniecības nozare, kas pētī valodas skaņas, to attīstību un semantisko nozīmi, valodas fonētiskos likumus gan no mūsdienu viedokļa, gan vēsturiskā aspektā. Savukārt fonoloģija jeb funkcionālā fonētika ir nozīmīga mūsdienu fonētikas nozare, kas pētī valodas fonētisko jeb skanisko līdzekļu (fonēmas, uzsvara, intonācijas) funkcijas. Fonētika apraksta skaņu sistēmu no fizioloģiskā un akustiskā viedokļa, bet fonoloģija pētī skaņas un nozīmes attiecības, fonēmu funkcijas.

Valodas skaņa, tāpat kā katra skaņa, vispirms ir fizikāli akustiska vienība, kas rodas cilvēka runas orgānu darbības jeb artikulācijas rezultātā. Katrai valodas skaņai tātad ir artikulāri akustiskas īpašības, ko saklausa ar dzirdi vai pētī ar speciāliem aparātiem. Otrkārt, valodas skaņa kā fizikāla parādība veic valodiskas funkcijas: skaņas veido vārdus, skaņas diferencē vienu vārdu no citiem vārdiem. Tātad valodas skaņām piemīt arī funkcionālas īpašības.

Fonēma ir mazākā funkcionāli nozīmīgā valodas skaniskās sistēmas vienība, kas attieksmē viena pret otru var diferencēt vārda vai morfēmas nozīmi. Tai piemīt vārda nozīmes diferencētāja funkcija. Mainot vārda vai morfēmas skaņu apvalku, mainās vārda vai morfēmas semantiskā, gramatiskā nozīme, piemēram, vārdu pārus kāja - māja, saime - laime semantiski šķir pirmais līdzskanis. Fonēmai ir diferencētājpazīmes, ar ko tā atšķiras no citām un veido savstarpēju pretstatījumu - opozīciju (piem., fonēmas z -s ir opozīcijā pēc diferencētājpazīmes "balsīgs - nebalsīgs").

Fonēma ir fonoloģijas izpētes objekts. Fonēma realizējas konkrētās skaņās, ko fonoloģijā dēvē par fonēmas variantiem (alternantiem jeb alofoniem). Visiem variantiem piemīt vienādas vārda materiālā apvalka diferencēšanas spējas. Variantu grupā šķir galveno variantu un sekundāros variantus. Par fonēmas galveno variantu sauc tādu, ko izrunā izolēti vai pozīcijā, kurā ir niecīga apkārtējo skaņu ietekme (piem., pirmā a skaņa vārdā ala). Par sekundāro variantu sauc pozicionāli nosacītu variantu (piem., n variants - priekšējais mēlenis [n] vārdā nauda, pakaļējais mēlenis [] vārdā runga). Sekundārajos variantos fonēmas fizikāli akustiskās īpašības var variēt atkarā no pozicionāliem apstākļiem, t.i., no atrašanās vietas vārdā, apkārtējām skaņām, intonācijas u.c. nosacījumiem. Variantus, kas rodas uz paralēlu lietojumu pamata un ir atkarīgi no runātāja izvēles, sauc par fakultatīvajiem variantiem. Fonēmai kā skaņu grupai nosaukumu dod pēc galvenā varianta, jo tas ir tipiskākais un raksturīgākais fonēmas izpausmes veids.

Latviešu literārās valodas fonoloģiskajā sistēma ir 48 fonēmas: 12 patskaņi jeb monoftongi, 10 divskaņi jeb diftongi un 26 līdzskaņi jeb konsonanti.

Latviešu valodas fonētiskajā jeb fonoloģiskajā sistēmā svarīga nozīme ir arī zilbei, zilbes intonācijai un vārda uzsvaram jeb akcentam.

Runas procesā fonēmas nav izolētas: tās veidodamas vārdu, seko cita citai un atrodas pastāvīgā savstarpējā iedarbībā. Savstarpējās iedarbības rezultātā var mainīties sākotnējā kvalitāte. Ir fonēmu pārmaiņas, kuru rezultātā rodas skaņa, kas tādā mērā atšķiras no fonēmas galvenā varianta, ka tā uzlūkojama par fonēmas sekundāru variantu.

Latviešu valodā biežāk lietoto vārdu un frāžu izrunas paraugi.