Apstāklis

Apstākļi atšķiras no citiem teikuma palīglocekļiem ar savām daudzajām nozīmēm.

Apstākļus galvenokārt klasificē, pamatojoties uz jēdzienisko attieksmi starp saistītajiem teikuma locekļiem, kā arī uz vārdu grupai piemītošo attiecīgo vārdu leksisko nozīmi vai locījumu formu nozīmi. Gramatikās visbiežāk mēdz šķirt šādas apstākļu grupas:

1) vietas apstākli,

2) laika apstākli,

3) veida apstākli,

4) mēra apstākli,

5) cēloņa apstākli,

6) nolūka apstākli.

Tā kā apstākļu grupu konstatēšanā ir iesaistītas vārda leksiskās nozīmes, kā arī locījuma formu nozīmes, apstākļa grupu skaits var būt arī plašāks, ja semantiskā detalizācija ir sīkāka.

Bez tam par apstākļu klasifikācijas principiem izmanto

1) saistījumu ar citu teikuma locekli;

2) vārdšķiru, ar kuras vārda formu izteikts apstāklis;

3) apstākļa sastāvu.

 

Apstākļi parasti ir saistījumā ar izteicēju vai galveno locekli (piemēram, Vakarā mēs staigājām pa pilsētiņas ielām.), bet tie var attiekties arī uz kādu citu teikuma locekli:

uz papildinātāju, kas galvenokārt izteikts ar darbības vārda nenoteiksmi:

Pludiņš vēl pāris reižu nodrebēja, tad sāka slīdēt pa ūdens virsu;

uz apstākli:

Dārza galā mazo plūmkociņu un apīņu pudurksnī bieži čaukstēja lapas;

vai pat uz apzīmētāju:

Nāk arājs, puspasaules aparis, Kā zobens zib asi trīts lemesis.

Apstākļa vārds ir galvenā vārdšķira, ar kuru izsaka apstākļus. Apstākļu funkcija var būt arī lietvārda locījumu formām, īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, vietniekvārdiem, verbu nenoteiksmei un divdabjiem.

Apstākļi ir gan vienkārši, gan paplašināti.

Vienkārši ir tādi apstākļi, kas izteikti ar vienu patstāvīgas nozīmes jeb pilnnozīmes vārdu (vai arī ar pilnnozīmes vārdu kopā ar kādu prievārdu). Vienkārši apstākļi ir izteikti:

1 ) ar apstākļa vārdiem:

Te mūs sagaidīja liels pārsteigums.

Galvu augstu izslējis, tas bikli manās vedējam pakaļ.

2) ar lietvārda locījumu formām bez prievārda vai kopā ar prievārdu:

Mācību stundas notika no rīta.

Nostājieties pēc vecuma.

3) ar īpašības vārda locījumu formām kopā ar kādu prievārdu:

Jā, vētra trakoja pa īstam.

4) ar vietniekvārda locījumu formām kopā ar prievārdu vai (retumis) bez prievārda:

5) ar divdabi vai darbības vārda nenoteiksmi:

Ledus dzirkstis zilgi drupenas

Ceļa grambās šķindot drūp.

Debess pilna zelta kokļu,

Un tās visas skanēt skan.

6) ar vienkāršo salīdzinājumu:

Lācis atkal norūcās tik draudīgi, ka viņa apsviedās kā spole.

 

Paplašināti ir tādi apstākļi, kas izteikti ar patstāvīgu vārdu savienojumu:

Visi pumpuri žigli žigli iet briedumā, lai varētu uzziedēt ar rīta sauli.

Gabalu pa gabalam te kvernēja dzeltenas koka mājeles ar nespodriem lodziņiem.