1. (1.) vingrinājums.
Atrodi teikumos gramatiskos centrus, numurē tikai saliktus sakārtojuma (sakārtotus) teikumus! Norādi daļu (komponentu) skaitu!
Tā šie ļaudis še bija valdījuši, ņemdami meslus no vakariem un rītiem, apspiezdami nelaimīgos, nespēcīgos un lišķīgi glaimodami spēcīgākiem, un atvēruši ostas durvis seniem Krievijas ādu tirgotājiem un Austrumu zīda audējiem.
(E. Virza.)
Rudenī katra diena kļūst arvien krāsaināka, spilgtāka un aukstāka un vēsie rīti katru gājēju padara spirgtu.
(E. Virza.)
Pavasara, šī brīnumdara, gaišais smaids pēc ziemas drūmā, pelēkā vaiga ir kā svētdiena pēc grūtas un garas darba nedēļas.
(J. Jaunsudrabiņš.)
Vairs prieka putns neatlidos, ir vēls jau, un rieta zirgu bars ir aizauļojis, varbūt rīt?
Caur vakara krēslu, caur vakara miglām rēnām mēs aizejam un pamazām kļūstam par ēnām.
(I. Ziedonis.)
It kā ieraudājās durvis, it kā uzlidoja lapa čabot, it kā kāds burvis gribētu tavu sirdi labot.
(I. Ziedonis.)
Nakts ugunīs tumsā caurumi izdeg un gaisma ietek un iztek.
(I. Ziedonis.)
Satiekoties mūsu ceļš krustojas ar kāda cita ceļu, un tūkstošiem šādu krustojumu pārklāj dzīvi kā kāds smalks audums vai tīkls.
(A. Līce.)
Lazdu salas vasara ziedēja košāk nekā mežiniekos, smaržoja saldāk nekā Zemgales klajumos.
(A. Dziļums.)
2. (2.) vingrinājums.
Saliec pieturzīmes! Izraksti saikļus un vārdu savienojumus, kas saista sakārtojuma (sakārtota) teikuma komponentus (daļas).
1. Vai nu laiks skrien ātri vai vēstules ceļo lēni bet pie mums te kalnos jau ir saplaukušas sīkās kalnu puķītes.
2. Mīļā Ida vientulība manuprāt nevairojos vairojoties cilvēku skaitam bet gan tā ceļas krīt sabiezē un izretinās kā migla ap kalniem.
3. Es sēžu nelielā istabā cītīgi darbodamās ap savu akmeņu kolekciju tāpēc tava vēstule par brīnišķīgajiem tulpju laukiem manās ausīs skan kā no tālienes.
4. Mēs esam izgudrojušas rotaļu un tajā viss akmeņi ziedi zāle ne vien iegūst dzīvību bet viņi visi arī sarunājos ar mums kā līdzīgs ar līdzīgu.
5. Es runāju tikai vējainā laikā turpretī bez vēja varbūt tev tas liksies dīvaini es esmu mēma kā zivs.
6. Man ir skursteņa stāsts arī tas radās vējainā dienā un arī ar to es sarunājos raugoties dūmu rotaļā.
7. Akmeņi ar kukaiņu un augu nospiedumiem ir ne tikai seni bet tajos ir ierakstītas mūžīgas akmenim vien zināmas gudrības.
8. Savos neskaitāmajos ceļojumos vācot akmeņu kolekcijas spēlējot savas dīvainās rotaļas esmu centusies vairīties no vientulības tomēr nekur neesmu jutusies īsti laimīga kā tas valdnieks rasas ēdājs tavā stāstā.
( Pēc N. Ikstenas.)
3. (3.) vingrinājums.
Saliec pieturzīmes!
Lapas ir koku dvēseles un tagad tās gandrīz nobirušas un bezvēja naktīs juzdamās vientuļas tās klusu sasaucas cita ar citu. Debesis vēl tādos pašas zilas jo zilas taču koku kailās galotnes atklāj kailo patiesību tuvojas rudens.
Pavasarī ābeles trakoja ziedēšanas ekstāzē bet tagad skumji izrādās ka visa var būt par daudz pat skaistuma.
Tagad rudenī āboli spoži kā debesu spīdekļi uzlūko visus garāmgājējus līdzošām acīm arī es garām ejot nejauši uzmetu paviršu skatienu it kā atvainodamās par kaut ko. Droši vien viņi jūtas vientuļi tur ārā jūtot ziemas elpu bet vai es viņiem varu kaut kā palīdzēt Protams nekā
Es sēžu aiz rūts un viņi tur laukā liegas rītsvīdas apstaroti ir tik skaisti un varbūt viņu galvenais skaistums ir nolemtībā
Laiku pa laikam dārzā kaut kas nobūkšķ viņi krīt bez vajadzības nevienam un nekam un šī vientuļā krišana man liekas it kā asara.
Manā acu priekšā no zara atdalās un krīt kārtējais auglis. Vai viņam ir vai nav kāda vēlēšanās
Un es ceļos un es eju un paņemu ābolu tas ir tik rasains un vēss.
Dārzā klusi un padevīgi mirst rasa iesūkdamās zemē un nevienam nav tās žēl. Kāpēc man gribētos būt ābolam nevis rasai un zemē krītot vēlēties lai kāds uzzina par manu esamību.
( Pēc R. Ezeras. )
4. (4.) vingrinājums.
Izvēlies pareizo variantu!
1. Pēkšņi atvēru acis un pa logu ieraudzīju ābolu.
Pēkšņi atvēru acis, un pa logu ieraudzīju ābolu.
2. Labība, stādi, koki izaug no zemes, bet tauta no zemniekiem.
Labība, stādi, koki izaug no zemes, bet tauta - no zemniekiem.
3. Pār niedrāju lido siseņi ziliem spārniem un viss plašums kā noslīcis bezgalīgā auglībā.
Pār niedrāju lido siseņi ziliem spārniem, un viss plašums kā noslīcis bezgalīgā plašumā.
4. Mājas un māju sajūta ir tuvākā apkārtne;
plašākā lokā tās izslēdz dzimtene.
Mājas un māju sajūta ir tuvākā apkārtne,
plašākā lokā tās izslēdz dzimtene.
5. Mežs dzīvo un elpo, un lai nedomā neviens tam pāri darīt!
Mežs dzīvo, un elpo, un lai nedomā neviens tam pāri darīt.
6. Nu diena piekususi, un saule dusēt iet.
Nu diena piekususi un saule dusēt iet.
7. Lauku akmeņos ir dvaša un dvēsele, un katra zāles stiebra augšanā - salda mūzika.
Lauku akmeņos ir dvaša un dvēsele un katra zāles stiebra augšanā salda mūzika.
8. Pie akas iet meitas un tumsu smeļ un salej pagalmā traukos.
Pie akas iet meitas un tumsu smeļ, un salej pagalmā traukos.
9. Dziest svecīte zarā, un diena vēst.
Dziest svecīte zarā un diena vēst.
10. Paņemiet maksimāli daudz, un atstājiet man minimāli daudz.
Paņemiet maksimāli daudz un atstājiet man minimāli daudz!
11. Manā bērnībā Daugava plūda dziļi apakšā, un to apvija senas teiksmas.
Manā bērnībā Daugava plūda dziļi apakšā un to apvija senas teiksmas.
12. Vēl nekad manas nopūtas nav gulējušas uz tava pleca un mans prieks nav lēkājis pa tavu ceriņu zariem.
Vēl nekad manas nopūtas nav gulējušas uz tava pleca, un mans prieks nav lēkājis pa tavu ceriņu zariem.