Jānis Rozenbergs

Runāt par latviešu valodas sintakses izpēti mani mudināja vairāki faktori: pirmkārt, dažu ārzemju kolēģu jautājums, vai latviešu valodas sintakses izpēte attīstās savrup vai sintakses izpētes kontekstā; otrkārt, tāds konservatīvisms, kas ne tikai turas pie tradicionālā, bet pat traucē un noliedz jaunā attīstību; treškārt, nekorekta latviešu valodas sintakses izpētes izpratne.

Pašu šo faktoru, to cilmes un izpausmes veidu analīze neietilpst iecerētā tematikā un tāpēc par to šeit nerunāsim, bet centīsimies ieskicēt nosaukto problēmu būtību, iesākot ar vispārinošiem secinājumiem.

1. Latviešu valodas sintakses izpēte rāda, ka tās attīstības pamatā ir centieni pēc iespējas adekvātāk atklāt valodas parādības un ka šis process notiek ciešā kontekstā ar sintakses zinātnes attīstību vispār. Tas sakāms gan par pirmajiem vācu tautības pārstāvju latviešu valodas pētījumiem, gan par jaunākajiem latviešu valodas sintakses izpētes modeļu meklējumiem. Šī lingvistiskās domas attīstības izpratne, šis konteksts ir nodrošinājis un nodrošina mazas tautas visai augstu valodniecības līmeni, par ko liecina nozīmīgāko darbu starptautisks izmantojums un vērtējumi.

2. Ir teiciens, ka jaunais dzimst grūtībās. Tas attiecināms arī uz latviešu valodas sintakses attīstību. Tradīcijai ir liels spēks un ne bez pamata: atziņas, kas noturas gadsimtos, ir atklājušas īstenību vai vismaz ir tuvu tai. Tā tas ir arī ar daudzām sintakses parādībām, piemēram, teikumiem, to komponentiem, šo komponentu attieksmēm un sakariem u.c. Taču, zinātnei attīstoties, arī sintaksē izpratne kļūst bagātāka, turklāt ne tikai jaunu parādību atklāsmē, bet arī jau izzināto parādību izpratnē. Un vienu un to pašu parādību var izzināt no dažādiem aspektiem ar dažādu nolūku.

Tā ir radušies un rodas dažādi sintakses izpētes modeļi, kuriem katram ir savas stiprās un vājās. puses. Un katram ir sava vēsture: citam tā saknes iesniedzas antīkajās gramatikās, citam nesenajos lietuviešu, krievu lingvistu darbos, citam angļu, čehu, vācu valodnieku idejās vai Austrālijas un citu zinātnieku atzinumos.

Latviešu valodas sintakses izpēte gan Latvijā, gan citās zemēs iet dziļumā un sazarojas vairākos virzienos. Un tas ir labi. Tas viss ir nevis noliedzams, bet sekmējams.

3. Latviešu valodas sintakses (un valodniecības kopumā) attīstību ir traucējuši nekompetenti vai pat demagoģiski valodniecības attīstības un valodnieku darbu vērtējumi. (Šajā sakarā kāds piemērs uzskatāmībai tiks minēts vēlāk.)

Tas traucē latviešu valodniecības vairāku nozaru, daļēji arī sintakses attīstību, kā rezultātā latviešu valodniecība vairākos virzienos ir atpalikusi, piemēram, no kaimiņtautu sasniegumiem Lietuvā un Igaunijā.

Tālāk ievirzīto jautājumu sakarā dažos vārdos par pašu latviešu valodas sintakses izpētes attīstību.

Pirmās atziņas par latviešu valodu savās apcerēs un gramatikās ir atstājuši galvenokārt vācieši (vācu garīdznieki), sākot ar J.Rēhehūzena gramatiku (1644) un beidzot ar A.Bīlenšteina darbiem (I - 1863, II - 1864).

Pirmajās vāciešu gramatikās ir tikai atsevišķas sintaktiska rakstura norādes. Sākot ar G.Stenderu (1761, 1783), sintaksei ir pievērsta īpaša uzmanība, kas izpaužas vairākos virzienos:

1) tiek runāts par vārdšķiru formu lietošanu, par vārdu savienojumiem, kur vērojami jau aizsākuma iedīgļi vārdkopu izpratnei un t.s. locījumu mācībai, kas būtībā viena otru konkurē,

2) ir vērojami centieni klasificēt teikuma strukturālos un semantiskos tipus.

Augstākā virsotne šī posma un daļēji arī virziena pētījumos ir A.Bīlenšteina (1826-1907) darbi. Tie radušies salīdzināmi vēsturiskās metodes izveides pirmā posma noslēguma kontekstā, kad īpaši nozīmīga kļuva Augusta Šleihera darbība un viņa idejas, ko izmantoja arī viņa laikabiedrs A.Bīlenšteins, kas gan sintaksē, kā viņš pats atzīst, esot vadījies no 3. izdevumā 1857. g. Prāgā izdotās Dr. G.Kurcija grieķu skolas gramatikas.

A.Šleihers ar "Handbuch der litauischen Sprache" (1856-1857) un A.Bīlenšteins ar "Die lettische Sprache" (1863-1864) ieveda baltu valodniecību indoeiropiešu valodniecībā un arī atspoguļoja tā laika sasniegumus sintaksē.

Protams, vācu mācītāju teksti un viņu gramatikas nebija bez trūkumiem, īpaši sintakses sakarā. Taču daudzu citu valodu gramatikas un teksti bija tādi paši vai līdzīgi. Šai laikā tika intensīvi domāts par latviešu rakstu valodas radīšanu. Tad arī būtībā sākās latviešu literārās rakstu valodas izveide. Tiem, kurus mulsina veclatviešu teksti, der atcerēties J.Endzelīna teikto: "Kas mums šos tekstus dara svešādus, nav to valoda, bet rakstījums."

Veclatviešu darbība un tās apsīkšana iesniedzās jaunlatviešu darbības sākumos, kad ar 19. gs. pēdējo ceturksni sāka iznākt pašu latviešu rakstītās gramatikas. Tajās izmantota un tālāk attīstīta iepriekšējā pieredze, krasāk un detalizētāk nošķirtas sintakses parādības, precizēts un padziļināts to skaidrojums.

Īpaši jāmin K.Mīlenbaha (1853-19l6) un J.Endzelīna (1873-1961) darbi, kuros izstrādāts tradicionālās sintakses pamatmodelis.

Ar pagājušā gadsimta pēdējo ceturksni valodnieki sāk piegriezt lielāku vērību sintaksei, piemēram, H.Pauls (1846-1921), B.Delbriks. (1842-1922), A.Šahmatovs (1864-1920), A.Peškovskis (1878-1933) u.c.

Arī K.Mīlenbahs ar īpašu interesi pievēršas sintaksei. Viņam bija labi zināmi tā laika strāvojumi šajā valodniecības nozarē, jo, kā komentējusi K.Mīlenbaha darbības un atstātā mantojuma zinātāja I.Druviete, "viņa citēto un pieminēto autoru skaits tuvojas diviem simtiem".

K.Mīlenbahs kopā ar J.Endzelīnu izstrādā gramatiku, kuras skolai domātais variants piedzīvo 13 izdevumus un par kuru A.Pogodins rakstā "Krievu spriedums par Mīlenbaha un Endzelīna gramatiku" saka: "Sevišķi spirgta un jauna ir tā gramatikas daļa, kas ziedota sintaksei."

Tas teikts 1908. gadā, bet tagad tā jau ir tradicionāla sintakse, jo šajā valodniecības nozarē ir nācis klāt daudz teorētisku atziņu un bagātīgi vairojusies praktiskā pieredze.

Latviešu valodniecībā tradicionālās sintakses augstākā virsotne ir akadēmiskā "Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika" (II d. 1962: A.Ahero, Dz.Barbare, A.Bergmane, A.Blinkena, L.Ceplītis, R.Grabis, M.Lepika, A.Mihelsone, T.Porīte, V.Staltmane). Šajā gramatikā krasi nošķirtas divas daļas: vārdkopu sintakse un teikuma un tā locekļu sintakse. Terminu "vārdkopu sintakse" un tā izpratni latviešu valodniecībā vienlaicīgi izvirza 1954. gadā O.Vilāns vidusskolas gramatikā un E.Soida kandidāta disertācijā. Līdztekus risināti arī teksta, valodas kultūras un stilistikas jautājumi un morfoloģijas daļā saglabāta t.s. locījumu mācība, kas būtībā dublē vārdkopu aprakstu.

Nelūkojoties uz to, ka pēckara periodā intensīvi tika ārdīta vairāku virzienu valodniecības informācijas kontaktu sistēma, latviešu sintaksisti centās iegūt informāciju par savas zinātnes nozares attīstību.

Tā A.Ozols, izmantojot slāvista A.Meļņičuka un arī citu valodnieku pieredzi, balstoties uz tautasdziesmu valodu, izstrādāja l) kondominācijas teoriju, 2) vārdrindu sintaksi un aplūkoja tautoloģiju un konvariantus sintakses aspektā. Tas jau bija tradicionālās sintakses ierāmējumā visai netradicionāls sintakses jautājumu risinājums.

Vēl asāks pagrieziens latviešu valodas sintakses meklējumos aizsākās ar padomju un čehu simpoziju, kas notika 1967. gadā Maskavā, kur tika veikti priekšdarbi krievu akadēmiskās gramatikas izstrādei.

Čehu klasiskā strukturālisma skola atstāja lielu ietekmi lingvistiskās domas attīstībā sintaksē. Izmantojot arī citu zemju valodniecības pieredzi, N.Švedovas vadībā tika izveidots visai patstāvīgs modelis sintakses aprakstam.

Daudzos modeļa izveides procesos piedalījās arī daži latviešu sintaksisti (J.Rozenbergs, J.Kārkliņš, J.Valdmanis). Ar J.Kārkliņa pūliņiem šis modelis tika ieviests arī latviešu valodas sintakses pētījumos. Un šo N.Švedovas modeli izmanto ne tikai latviešu valodas, bet arī citu valodu sintakses pētījumos. Te tika pieminēti pūliņi, - jā, pretestība bija liela.

Tā, piemēram, N.Švedovai un viņas kolēģiem savu ideju atzīšanas nolūkos bija jācenšas sameklēt strukturālisma iedīgļus M.Lomonosova, F.Fortunatova un citu krievu valodnieku darbos, lai varētu "turpināt" krievu "strukturālistu tradīcijas".

Arī J.Kārkliņam un citiem radošiem valodniekiem savos pūliņos un meklējumos bija jāpārvar daudz šķēršļu, kurus mākslīgi izdomāja tie, kas paši nespēja nekā radīt un neļāva to darīt arī citiem, bet, savu godu glābdami, uzdevās par visu zinātājiem un gadu desmitiem par citu mācītājiem. Bija izstrādāti pat īpaši zinātnisko darbu iznīcināšanas paņēmieni, kuros sačupojušies pamācītāji plaši izmantoja balsošanas sistēmas. Tā, piemēram, J.Kārkliņam 60. g. sākumā viņa darbavietā tika iznīcināts lekciju konspekts sintaksē, bet 70. gados netika atzīts pētījums par infinitīva sintaktiskajām funkcijām, kas ir viens no viņa labākajiem darbiem, kā to jau toreiz atzina ZA Valodas un literatūras institūta kvalificētākie zinātnieki un citi godīgi valodnieki.

Tie ir tikai daži piemēri un tikai J.Kārkliņa sakarā, kas ne tik daudz rāda, ka jaunais dzimst grūtībās, kā to, ka var būt pat mafiozas struktūras, kas cenšas paralizēt jebkuru darbu.

Pārvarot dažādas grūtības, latviešu valodas sintakses zinātne attīstījās, un šajā darbā savu ieguldījumu deva arī J.Kārkliņš: sākumā kā tradicionālās sintakses pilnīgotājs, bet, sākot ar 70. gadiem, pievērsās arī strukturālām metodēm.

Krievu akadēmiskās gramatikas modeli J. Kārkliņš nepārņēma burtiski, bet radoši, izmantojot savu un arī citu valodnieku, īpaši G.Zolotovas, J.Vaņņikova, V.Koduhova u.c. pieredzi.

J.Kārkliņš izdala 4 sintakses apakšsistēmas. l. Vārdu sintaksi, kas aplūko vārdkopas un to analogus (piekļāvumā). 2. Vienkārša teikuma struktūras shēmas un paradigmas; teikumu veido predikatīvā vienība, kam var pievienoties vārda formas, kas nav, pēc viņa domām, teikuma komponenti, bet teikuma komponenta komponenti, kā to arī atzīst, piem., G.Zolotova. 3. Salikta teikuma sintakse pētī šī teikuma struktūras shēmas un šo teikuma daļu sakara veidus (sakārtojumu, pakārtojumu). 4. Tiek izvirzīta arī teksta sintakse, kura komunikatīvās vienības ir, kā viņam šķita, vārdkopas, vienkāršs un salikts teikums, to struktūras pārveidojumi un izsacījumi (Nu? Ē!).

Līdz teksta sintakses parādību sistēmu izpratnei J.Kārkliņš nepaspēja nonākt, bet daudz paveica konteksta sintakses jautājumu risināšanā, īpaši kontekstuāli saistīto runas/teksta nogriežņu analīzē, galvenokārt apcerot parcelāciju un redukciju. Ļoti žēl, ka pētījumi aprāvās un neguva iecerēto izteiksmi grāmatas veidā. J.Kārkliņa iedibināto modeli turpina izstrādāt I.Freimane un daži citi sintaksisti.

Ap sešdesmito gadu beigām latviešu sintaktiskās domas attīstībā sāka veidoties arī vēl kāds cits modelis, kura izveides idejas bija jau vērojamas angļu, čehu, vācu un citu valodnieku darbos. Izkristalizējoties idejai vairāku valodu pētījumos, ir nonākts pie secinājuma, ka sintakses parādību adekvātu izziņu var sekmēt to strukturālo, semantisko un funkcionālo īpašību kompleksa izpēte. Lai pārbaudītu šādu atziņu praksē, bija nepieciešami vairāki gadu desmiti. Konkrētos pētījumos tika pārbaudīti vairāki šā modeļa varianti, kas visuzskatāmāk parādās J.Rozenberga un J.Valdmaņa darbos. Viens no vispilnīgākiem un detalizētākiem šā modeļa variantiem ir realizēts L.Ceplīša, J.Rozenberga un J.Valdmaņa monogrāfijā "Latviešu valodas sintakse". Tajā ir kvalificētas valodas augstāka līmeņa divas galvenās parādību sistēmas: 1 ) teikuma parādības un 2) teksta parādības.

1. Teikuma parādības ir diferencētas vienkārša teikuma parādībās un salikta teikuma parādībās.

1 ) Vienkārša teikuma sakarā ir dots:

a) teikuma struktūras, tās modeļu un paradigmu izklāsts,

b) teikuma satura uzbūves apskats un vienkārša teikuma funkcionālais apraksts, kuram īstā vieta būtu teksta sintaksē;

        2) formas, satura un daļēji funkciju izpēte ir dota arī par saliktā teikuma parādībām.

2. Pirmo reizi latviešu valodniecībā noteiktā sistēmā ir kvalificētas teksta parādības, kas uzlūkotas par valodniecības īpašu izziņas objektu un aplūkotas sintakses apraksta otrajā daļā - teksta sintaksē. Te patstāvīgākais un novatoriskākais ir teksta apakšsistēmu hierarhijas un šo sistēmu struktūras izpratne.

Ir kvalificētas 5 apakšsistēmas:

1) strukturālās, semantiskās un kompozicionālās teksta vienību apakšsistēmas;

2) teksta vienību sakara izteikšanas vispārīgo un speciālo līdzekļu apakšsistēma;

3) teksta vienību aktualizācijas līdzekļu apakšsistēma (elidācija, parcelācija, semantiskā implikācija u.c.);

4) teksta kategoriju apakšsistēma un to izteikšanas līdzekļu mikrosistēmas;

5) teksta/runas tipu apakšsistēma ar savām mikrosistēmām.

Paveiktais uzlūkojams par vienu no šī sintakses modeļa variantiem, kas prasīs daudz laika un pūļu tā pilnveidošanā.

Viens no zinātnes uzdevumiem ir izzināt, iedziļināties īstenībā. Šo procesu lielā mērā nosaka praktiskā lietderība. Tas tā ir arī valodniecībā un tās nozarē sintaksē.

Šajā sakarā jāpiemin valodas, arī sintakses, atziņu metodiskais un jo īpaši zinātniskais traktējums skolu mācību līdzekļos.

Mācību plāni un programmas ir īpašs jautājums, te runāsim tikai par mācību literatūru, kas bieži ir tiešā atkarā no iepriekš minētiem faktoriem.

Arī mācībgrāmatu izstrādes praksē, no sintakses viedokļa raugoties, var ieskicēt vairākus būtiskus pagrieziena punktus.

Ir vērojams neatlaidīgs un rūpīgs darbs t.s. tradicionālās sintakses pilnīgošanā. Te atzīmēsim tikai pašus būtiskākos sintaktiskās domas attīstības punktus. Pirmkārt jāmin K.Mīlenbahs, kas klasisko variantu latviešu valodā iedzīvināja tik pamatīgi, ka viņa paveiktais redzams vēl pat mūsdienu skolu gramatikās.

Ar detalizētāku jautājumu izklāstu un dziļāku ieskatu sintakses parādībās izceļas O.Vilāna izstrādātā mācību grāmata "Latviešu valodas gramatika VIII-XI klasei", 2. daļa, kas iznāca ar A.Jankevica palīdzību un viņa redakcijā 1954. gadā, ar norādi, ka grāmatu sastādījis autoru kolektīvs, jo autoru viņa politisko "grēku" dēļ nedrīkstēja minēt.

Šo gramatiku, tāpat kā tās l. daļu, ko izstrādāja K.Gailums, skolēni latviešu valodas apguvē izmantoja veselu gadu desmitu, un vairākus gadu desmitus to kā rokasgrāmatu izmantoja skolotāji, studenti un katrs, kuru interesēja latviešu valodas jautājumi. Šīs gramatikas nozīme īpaši pieauga, sākoties manipulācijām ar daudzsēriju mācību grāmatām, kur latviešu valodas parādības tika sadalītas daudzās grāmatās. Tādējādi nebija iespējams (un joprojām nav iespējams) gūt kopieskatu par latviešu valodu.

No šīm daudzsēriju eksperimentālām gramatikām sintakses sakarā īpaši jāatzīmē A.Blinkenas, Dz.Cīrules, K.Cīruļa, I.Freidenfelda, M.Mozes "Latviešu valoda 7.-9. klasei", kas iznāca 1974. gadā. Šeit sintakses apskatā ir sperts krietns solis uz priekšu salīdzinājumā ar O.Vilāna sintakses aprakstu. Taču grāmatā ieviestās jaunās atziņas (vārdu savienojumu sintaksē, teikuma locekļu izpratnē un arī citos jautājumos) radīja lielu neapmierinātību un neizpratni skolotājos. Tas saprotams, jo vajadzēja mācīt ne tikai skolēnus (kam vienalga, ko viņiem māca), bet mācīties arī pašiem. Tiesa, grāmata skolēniem (kā redzams, arī skolotājiem) bija par gudru. Turpmākos izdevumos šis tas tika darīts, lai sintakses izklāstu vienkāršotu. Taču tas bija jauns pagrieziens sintakses jautājumu risināšanā mācību grāmatās.

Zināms pagrieziens, kurā manāmas strukturālas pieejas pazīmes, vērojams O.Pauliņa, J.Rozenberga, O.Vilāna "Latviešu valodas mācības pamatkursa" (1978) sintakses apskatā, kur dažādās sintakses parādības ir mēģināts iekļaut noteiktās sintakses parādību struktūrās, kur īpaša nozīme tiek ierādīta ne tikai formai, bet arī semantikai.

Šī grāmata radās lielas pretestības situācijā, un tās tapšanā daudz pūļu pielika "Zvaigznes" izdevniecības vadība, īpaši galvenā redaktore Visocka, nolūkā, lai pēc vairākiem gadu desmitiem latviešiem būtu grāmata, kur latviešu valoda aprakstīta vienkopus.

Domājams, ka ne tik daudz parādību apraksta kompaktums, precizējumi un novitāte (ar visiem tās trūkumiem), bet tieši tas, ka nu latviešu valoda bija vienā grāmatā, to padarīja populāru.

Pašās pēdējās skolu mācību grāmatās sintakses parādību vērtējumā īpašu izmaiņu nav, taču ir interesanti eksperimenti jautājumu metodiskajā traktējumā - ar tieksmi sintakses parādību izklāstu padarīt vienkāršāku, kas ir jauns un apsveicams pavērsiens latviešu valodas mācībgrāmatu izstrādē.

No minētajām fragmentārām piezīmēm ir redzams, ka latviešu valodas sintakses izpēte ir saistīta ar sintaktiskās domas globālo attīstību, ka latviešu valodas sintakses izpētē veidojas vairāki virzieni, kas cits citu papildina ar savām atziņām, bet konservatīvisma vai citu faktoru dēļ izpētes procesā cits citu traucē, un ka skolu praksē sintakses izpratne tiek arvien pilnīgota un metodiski slīpēta, taču eksperimentus nepārspīlējot.