RAKSTĪBAS IZVEIDOŠANĀS UN GALVENIE RAKSTĪBAS VEIDI

 

Mūsdienās lielākai daļai pasaules valodu ir gan runas, gan rakstu veids. Tomēr vēl mūsdienās ir valodas, kam nav savas rakstības. Vēsturiski rakstu valoda kā mutvārdu valodas izpausme rakstu formā ir radusies krietni vēlāk, piemērmam, daudzām valodām rakstība radusies tikai mūsu ēras 8. - 9. gadsimtā.

Mēdz arī šķirt runāto valodu un rakstu valodu. Abiem valodas veidiem sabiedrībā ir vienlīdz svarīga nozīme, jo abi ir piemēroti domu un atziņu izteikšanai, tie abi tiek izmantoti kā sazināšanās līdzekļi. Atšķirība ir materiālā, ko izmanto informācijas pārraidīšanai. Runājot šim nolūkam noder gaisa viļņi, rakstot - grafiskās zīmes, kas vienā un otrā gadījumā ir valodas skaņu ekvivalenti un atbilst runātāja uztveres spējām. Runātais tiek uztverts ar dzirdi, rakstītais - ar redzi. Rakstība ir lielā mērā nosacīta un daudz vieglāk apzinīgi normēta nekā skaņu valoda.

           Grafisko līdzekļu sistēmu, ko lieto valodas skaņu atveidošanai, sauc par rakstību.

Rakstība laika gaitā mainās, galvenokārt ievērojot pārmaiņas runātajā valodā, kā arī vienkāršojot rakstības noteikumus tomēr dažās valodās, piemēram, angļu un franču valodā, saglabājusies rakstība, kas atspoguļo senāku valodas stāvokli.

Mūsu dienās valodas grafiskai atveidošanai visbiežāk tiek izmantoti burti. Sakārtoti noteiktā secībā, tie veido alfabētu.

 

Runātās (skaņu) valodas un rakstu valodas atšķirības

Runātā (skaņu) valoda Rakstu valoda
  • Ierobežotība telpā (runa dzirdama tikai tur, kur tā skan, vai arī tur, kur ir radiouztvērēji, telefons u.tml.)
  • Ierobežotība laika ziņā (runa dzirdama tikai runāšanas vai parraides brīdī)

 

 

 

 
  • Neierobežotība telpā un laikā: rakstība dod iespēju sazināties ar klātneesošu klausītāju (t. i. lasītāju); šis neredzamais klausītājs - lasītājs var būt rakstītāja laikabiedrs, bet viņš var dzīvot arī pēc gadu tūkstošiem.   Rakstītu grāmatu var lasīt visos zemeslodes punktos. Pateicoties rakstībai, mēs varam lasīt Platona filozofiskos sacerējumus un Homēra poēmas, kas sarakstītas pirms 2500-3000 gadiem.
  • Trūkums: skaņu valoda rakstos zaudē savu dzirdamību, intonāciju bagātību un tiešo ietekmi uz klausītāju, bet iegūst paliekamību, spēju pārvarēt telpu un laiku.

 

RAKSTĪBA
PLAŠĀKĀ NOZĪMĒ   ŠAURĀKĀ NOZĪMĒ
  • Cilvēku sazināšanās līdzekļi - vizuāli uztveramas zīmes (akmenī iecistas zīmes, zīmējumi, priekšmetu grupas, žesti, mīmika, tetovējumi u.tml. - viss, kas satur kādu informāciju)
  • Priekšmetiskās vēstules, piemēram, bampums - gliemežvāku kombinācijas; kipu jeb mezglu raksts (mezglu izkārtojums, krāsa saturs pauž noteiktu informāciju)
  • Grafisku zīmju izmantošana skaņu valodas attēlošanai

 

 

                                                                                              

Tāpēc mēs rakstītajam vārdam pievēršam daudz lielāku vērību nekā runātajam, un tāpēc raksti jārediģē daudz stingrāk nekā runas.

Valoda ir katrai tautai sava, bet vienas un tās pašas rakstu zīmes bieži vien ir kopējas daudzām tautām.

Skaņu valoda ir savā būtībā daudz pirmatnīgāka, daudz dziļāka parādība nekā rakstība. Nav tautas, kam nebūtu dzimtās valodas, bet ir daudz tautu un cilšu, kam nav savas rakstības. Pasaulē ir bijis ilgs bezrakstu periods, kad dažādu tautu valodās ir izpaudusies tautu garīgā darbība, ir darinātas viņu gara mantas - folklora (tautasdziesmas, pasakas un teikas, sakāmvārdi, parunas, mīklas), bet nav bijuši raksti.

Arī katrs cilvēks bērnībā vispirms iemācās skaņu valodu un tikai pēc tam rakstību. Valodnieciski mazizglītoti cilvēki bieži vien jauc rakstību ar valodu, burtu ar skaņu. Tā kā burts ir cieši fiksēts uz papīra, bet skaņa ātri izskan un izgaist, tad lasītāji bieži vien vadās vairāk no burta nekā no skaņas, pēc burta spriež par skaņu. Šādu parādību sauc par burtu fetišismu. Bet starp burtu un skaņu ir liela atšķirība. Piemēram,

                mēs rakstām zirgs, bet izrunājam [zirks],

                vāciski rakstam sehr (četri burti), bet izrunājam [zēr] (trīs skaņas)utt.

Tāpēc valodniecībā ļoti svarīgi ir izšķirt rakstību un skaņu valodu, burtu un skaņu, lai nekad šos jēdzienus nejauktu un tā pārvarētu burtu.

Valodu cilvēce runā un veido jau apmēram pusmiljona gadu. Rakstībai pamati likti daudz vēlāk, kad pati sabiedrība un tās runātā valoda bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Rakstība pamatojas uz runāto skaņu valodu un attīstās pamazām, dažādas rakstu zīmes pakāpeniski piemērojot runātās skaņu valodas atveidošanai.

Sākumā informācijas fiksēšanai izmantoja ierobojumus (piemēram, birkās); mezglus (mezglu raksts), zīmējumus (piktogrāfiskais raksts) u.tml. Rakstības attīstība dažādos senās civilizācijas centros noritēja atšķirīgi atkarībā no valodas rakstura, rakstīšanas materiāla (koks, māls, audums u.c.) un sabiedriskās un saimnieciskās dzīves formām. Dažādas cilmes rakstību formas ietekmējušas cita citu, daudzas ciltis lietoja no citām aizgūtu rakstu, tāpēc vēsturiski vērojams galveno rakstu jeb rakstības sistēmu ģenētisks sakars.

Izšķir galvenos trīs rakstu veidus:

 

Māka rakstīt seno tautu dzīvē drīz vien kļuva par noderīgu līdzekli daudzu un dažādu mērķu sasniegšanai. Rakstu zīmēm piedēvēja maģisku spēku. Sacerēja leģendas, ka māku cilvēkiem dāvinājis dievs. Citu dievu starpā uzradās arī rakstības dievi. Bet sabiedrībā izveidojās īpašs sociāls rakstītāju slānis, kam rūpēja rakstu tehnikas pilnīgošana.