Kapitālisma attīstība Latvijā 19. gs. norisa, pastāvot spēcīgām feodālisma paliekām. Vienlaikus ar feodālisma sairumu un kapitālisma attīstību Latvijā veidojās jauna vēsturiska kategorija - latviešu nācija. Nāciju kā cilvēku stabilu kopību raksturo: kopēja ekonomiskā dzīve, teritorija, valoda un kultūra, kas radusies uz kopējās psihiskās struktūras bāzes.

Atsevišķi nāciju veidojoši elementi bija radušies jau feodālisma laikā. Nācijas pamatu - kopējo ekonomisko dzīvi radīja un nodrošināja tikai kapitālisma attīstība. Tāpēc latviešu nācijas izveide notika 19. gs. otrā pusē. Latviešu tautība kā etniska kategorija bija noformējusies feodālisma laikmetā. Augstākas sociāli etniskas kopības - nācijas nozīmi tā ieguva tieši kapitālisma apstākļos.

Latvijas teritoriālā kopība izveidojās un nostiprinājās 18. gs. beigās sakarā ar to, ka tika pabeigta Latvijas teritorijas apvienošana Krievijas ietvaros.

Kapitālisma apstākļos tika nodrošināta viena valodas izveide, jo attīstījās latviešu nacionālā literārā valoda, kuras pamatā bija dialekti un izloksnes, kurās runāja latvieši ekonomiski attīstītākajos Latvijas apgabalos Vidzemes vidusdaļā un Zemgalē. Latviešu nacionālā literārā valoda, izaugusi uz tautības valodas bāzes, 19. gs. otrā pusē kļuva par latviešu literatūras, preses, zinātnes valodu, par latviešu nacionālās kultūras izteicēju.

Latviešu tautas psihiskās struktūras raksturu un tautas kultūras kopības īpatnības noteica tautas vēsture, feodālisma laikmeta atbrīvošanās cīņas, darba dzīve. Tautas kultūru visdziļāk raksturoja latviešu folklora - darba un dzīves filozofijas, tautas ētikas un estētikas, mākslinieciskās apdāvinātības un estētiskās gaumes paudēja un apliecinātāja. Latviešu nācijas veidošanās periodā notika tautas nacionālās pašapziņas mošanās.

Latviešu nācijas formēšanās laikā sākās tautas nacionālā atmoda. Cīņu par tautas ekonomiskajām, juridiskajām, politiskajām un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesībām uzsāka nacionālā inteliģence - jaunlatvieši, kuri tajā iesaistīja arvien plašākus tautas slāņus. Jaunlatviešu darbības kodols bija apzināta pretestība Baltijas vācu muižniecībai, birokrātijai un tās privilēģijām, dzimtbūtniecības atliekām, nacionālajiem spaidiem. Latviešu nācijas konsolidācijas procesā jaunlatvieši izteica tautas vissvarīgākās, būtiskākās vajadzības, centienus, vēlmes un cerības, modināja tautas nacionālo pašapziņu.

Jaunlatvieši kā jauna laikmeta pārstāvji par savas dzīves galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas labā un savas zināšanas atdeva tautas apgaismei. Nevar apgalvot, ka jaunlatviešu uzskatos nebūtu atšķirības, tomēr viņu publicistikā un praktiskā darbība apliecināja zināmas vispārīgas kopējas līnijas.

Jaunlatviešu politiskā darbība latviešu tautas nacionālajā atmodā, cīņā par tautas tiesībām, latviešu nācijas konsolidācijas procesā un nacionālās kultūras attīstīšanā bija nozīmīga un atbilda visas tautas interesēm.

Balstoties uz konkrēto Baltijas ekonomisko attīstību, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Jaunlatvieši darbojās kā kapitālisma propagandisti. Agrārajā jautājumā viņi atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību. Jaunlatvieši propagandēja tā saukto sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas. Jaunlatvieši orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju.

Jaunlatviešu darbība latviešu tautas apgaismes, izglītības un nacionālās kultūras laukā bija ar plašu vispārdemokrātisku raksturu un nozīmi. Viņi veica lielu tautas apgaismes darbu, saprazdami, ka kapitālisma laikmets prasa augstāku visas sabiedrības izglītības pakāpi, tāpēc jaunlatvieši sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no baltvācu aizbildniecības. Viņi vērsās pret muižnieku un mācītāju uzskatiem, ka izglītots latvietis vairs nepiederot savai tautai. Jaunlatvieši uzsvēra, ka arī zemniekiem jāattīsta savs prāts, jāapgūst zināšanas, kas vajadzīgas, lai kļūtu par līdzvērtīgu sabiedrības locekli.

Savām prasībām, ka latviešu tautai ir tiesības uz nacionālo kultūru, jaunlatvieši argumentus meklēja gan tautas vēsturē, gan domājot par tautas nākotni. Viņus spēcīgi ietekmēja G.Merķeļa raksti. Uzsverot, ka latvieši ir tauta ar savu senu kultūru, jaunlatvieši senatni idealizēja.

Jaulatvieši lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, no vācu baroniem un mācītājiem neatkarīgai presei un daudzām zinātņu nozarēm Latvijā - valodniecībai, folkloristikai, vēsturei, popularizēja filozofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c. Viņi bija arī latviešu nacionālās grāmatniecības nodibinātāji. Jaunlatvieši deva lielu ieguldījumu Latviešu nacionālās kultūras attīstībā.

Latviešu tautiskās kustības dīgļi meklējami ap 1855.gadu, kad šīs kustības pirmais vadonis Krišjānis Valdemārs Tērbatā nodibināja latviešu studentu pulciņu. Tai laikā Tērbatā bija kādi 10-12 latviešu studenti, kas sevi uzskatīja par latviešiem. Gadu vēlāk pulciņā iestājās Juris Alunāns un Krišjānis Barons. No redzamākajiem vēl jāmin P.Jurkāns, J.Zakranovičs un Hese. Viņi pulcējās latviešu vakaros un pārsprieda kārtējos sadzīves un zinātnes jautājumus. Šais vakaros gandrīz nekāda vērība neesot piegriezta dzejai un mākslai, vienīgi zinātnei un sabiedriskiem jautājumiem, kas tautiskās atmodas darbiniekiem bija sevišķi raksturīgi pašā pirmajā viņu darbības laikmetā. Pēc K.Valdemāra un J.Alunāna aizbraukšanas no Tērbatas latviešu studentu pulciņš izklīda, līdz 1870. gadā to atkal atjaunoja Kronvalda Atis.

Pretestības, ko izraisīja tautiskā kustība, nāca tūliņ pēc tās pirmajiem soļiem un bija visai stipra. Latviešu mācītāji pirmie pievērsa vāciešu uzmanību draudošajām briesmām, viņi bija ieinteresēti paturēt tautu sava iespaida varā.

Jaunā kustība pierādīja, ka mūsu pirmās inteliģences vadībā sākusies latviešu sabiedrības emancipācija. Par šīs kustības apmēriem un panākumiem varēja domāt dažādi, bet tās sabiedriskā nozīme politiski gudrajiem vāciešiem nepalika apslēpta. Viņi noskārta, ka te aug latviešu nacionālais spēks, kas var pamazām izskalot vecos pamatus, uz kuriem turējās Baltijas vācietība. Vācu valdošajās aprindas sākās vērtību pārvērtēšana. Vācieši sāka piekopt apzinātu pārvācošanas politiku.

Tautiskās kustības pirmais gadu desmits, 1855.-1865. gads, pagāja literārās cīņas starp latvju pirmo inteliģenci, kas dzīvoja svešumā, un Baltijas feodālās iekārtas aizstāvjiem. Sabiedrības atsaucība jaunajiem centieniem bija visai liela, lai gan tā vēl neparādījās organizētā veidā.

50. - 60. gados latviešu tautas ideoloģiskajā dzīvē norisinājās ļoti nozīmīgs attīstības process, kurā sevišķa loma bija progresīvās nacionālās inteliģences darbiniekiem jaunlatviešiem. Jaunlatvieši darbojās kā tautas atmodas iedvesmotāji un cīnītāji par latviešu patstāvīgās kultūras tiesībām.

Jaunlatviešu galvenais darbības lauks bija publicistika, kurai bija svarīga nozīme nācijas konsolidācijas procesā. Latviešu tautas vēsturiskajā cīņā pret Baltijas vāciešiem liela ietekme bija pirmajam jaunlaiku laikrakstam "Pēterburgas Avīzes".

"Pēterburgas Avīzes" bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums un pirmais lielais jaunlaiku laikraksts. Tās izdeva Pēterburgā K.Valdemārs. "Pēterburgas Avīžu" programma deklarēta paraugnummurā ar nosaukumu "Ziņas par Pēterburgas jaunajām latviešu avīzēm". Daudzi vēl joprojām domājot, ka latviešu tauta esot "bauru tauta", ka "tiem neģeld visu to zināt, kas citām tautām ģeldīgs un veselīgs". Latvieši nespēšot avīzes samaksāt, jo trūkšot lasītāju un rakstītāju. "Pēterburgas Avīžu" uzdevums "būt netaisnības un māņu pretiniekiem, neskatot uz vīra cepuri". Ziņās uzsvērts, ka "Pētrburgas Avīzes" centīsies pierādīt, "ka jau mūsu dienās latvieši nav "bauru tauta" vien, ka neviena tauta nav un nevar būt īpaša ļaužu kārta". "Pētrburgas Avīzes" kops latviešu valodu, runās par latviešu zemnieku kārtu, katrs te varēs izteikt savas domas. Laikraksts centīsies uzturēt mieru starp avīzēm, bet "miers nav miegs", nevajag snaust garīgā miegā.

"Pēterburgas Avīzēs" bija valsts un politiskās ziņas, nodaļa par tiesu lietām un likumiem, raksti par tautas saimniecību un zemkopību, raksti par Krieviju un Baltijas guberņām, ļaužu apgaismošana un skola, tirgus ziņas, ziņas par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām, kā arī vēstulnieks "Pasta taša".

Ar sešdesmito gadu beigām sākās otrais laikmets latviešu tautiskajā kustībā, kura galvenā iezīme ir, pirmkārt, notikuma vieta - Rīga - un, otrkārt, plašu latviešu aprindu līdzdarbība. Jaunlatviešu ideoloģija bija jau radījusi sabiedrisku kustību. Šī laikmeta centrā bija Rīgas Latviešu biedrība un nedēļas laikraksts "Baltijas Vēstnesis" ar veselu rindu ievērojamu vadoņu - Kronvalda Ati, Krišjāni Kalniņu, Frici Veinbergu, Bernhardu Dīriķi, Aleksandru Vēberu un citiem priekšgalā. Ar Rīgas Latviešu biedrības nodibināšanu jaunlatviešu ideoloģija no ārienes (no Pēterburgas un Tērbatas) pāriet tautiskā masu kustībā iekšzemē - Latvijā.

70. gadu latviešu kultūras dzīvei bija vairāki centri - Maskava, Pēterburga, zināmā mērā arī Tērbata, bet pašā Latvijā - Rīga, laukos - Piebalgas novads, pamazām rosīga kultūras dzīve attīstījās arī Jelgavā, Liepājā un citās Latvijas pilsētās.

K.Valdemārs un daļēji arī K.Barons darbojās Maskavā. Viņi prata pulcināt ap sevi citus Maskavas latviešu inteliģentus, sanākdami latviešu vakaros gan K.Valdemāra, gan F.Brīvzemnieka dzīvoklī. K.Valdemāra ierosmē intensīvu folklorista zinātnieka darbu iesāka F.Brīvzemnieks. Folklorista darbam pievērsās arī K.Barons, sākās viņa mūža darbs, krājot un kārtojot latviešu tautas dziesmas. Ar K.Valdemāra tiešu atbalstu valodniecībā darbojās F.Brīvzemnieks. Brīvzemniekam folklorista un etnogrāfa darbībā izveidojās sakari ar Rīgas Latviešu biedrību un laikrakstu "Baltijas Vēstnesis". K.Valdemārs, būdams nodarbināts Krievijas jūrniecības attīstīšanā, turpināja rakstīt arī par Latvijas ekonomiskās dzīves problēmām.

Tērbatas latviešu dzīve bija rosīga, kad tur dzīvoja un darbojās A.Kronvalds, kurš tajā laikā jau sāka izvirzīties par izcilāko un kaismīgāko 70. gadu ideologu un pulcināja ap sevi citus latviešus.

Latvijā par ievērojamu latviešu kultūras dzīves centru kļuva Rīga un Rīgas latviešu biedrība, kura nodibinājās 1868. gadā. Tās darbības sākotnējā periodā daudz nozīmīgu pasākumu, un biedrībai bija ievērojama nozīme latviešu kultūras attīstībā. Pie tās noorganizējās Latviešu teātris, biedrība organizēja pirmos vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus. Biedrības vadībā darbojās Zinību komisija, Teātru komisija, Mūzikas komisija, Rakstniecības nodaļa un Derīgu grāmatu nodaļa, kurām bija veicams nozīmīgs darbs latviešu zinātnes un kultūras attīstībā. Taču 70. gadu beigās un vēlāk biedrības darbībā iezīmējas arī tieksme pēc kompromisa ar Baltijas vācu muižniecību un carismu.

Laukos 70. gados par ievērojamu kultūras dzīves centru kļuva Piebalgas novads. Tajā darbojās brāļi Kaudzītes, A.Pumpurs, Jaunpiebalgā neilgi arī Auseklis. Ļoti intensīvs Vecpiebalgā bija A.Kronvalda darbības laiks.

19. gs. 70. gadi latviešu sabiedriski ideoloģiskajā dzīvē bija tautas atmodas pacēluma gadi un visai tautai svarīgu kultūras vērtību rašanās laiks. Pieauga tautas pašapziņa un pašcieņa, talantīgākie inteliģences pārstāvji pašaizliedzīgi darbojās demokrātiskās kultūras laukā un izcīnīja asas ideoloģiskas cīņas pret Baltijas vāciešiem.

Septiņdesmitajos gados latvju tautiskā kustība sasniedza savu augstāko pakāpi. Gadu desmita sākumā niknākās cīņas norisinājās latvju tautības skolu un valodas tiesību dēļ, bet septiņdesmito gadu beigās pirmo virtu ieņēma Baltijas pašvaldības jautājums. Jaunlatviešu prasības šai laikā tika izteiktas skaidrāk nekā jebkad visas kustības laikā, un tās aizstāvēja ar tādu dedzību, kāda vēlāk tās cīnītājiem vairs nepiemita.

Jaunlatvieši centās no latviešu tautas izveidot nāciju, kas viņiem arī izdevās. Tautiskā laikmeta nepilnā pusgadsimtenī mūsu tauta tiešām izveidojās par nāciju.