Cilvēki parasti domā, runā un raksta ne atsevišķos teikumos, bet veselās mērķtiecīgi veidotās, secīgās teikumu virknēs, atkarā no informācijas satura, apjoma un apstākļiem arī tās rindojot mazākā vai lielākā sakarīgā veselumā - runā, resp., tekstā.

Šāda izpratne rada nepieciešamību izzināt valodu ne tikai no valodas skaņas līdz teikumam, bet aplūkot arī parādības, kas ir lielākas par teikuma. Šādas parādības, pirmkārt, ir satura un formas ziņā saistītu teikumu virknes jeb virsfrāzes vienības, kuras monologā mēdz saukt par saliktu sintaktisku veselumu (SSV), bet dialogā par dialoģisku veselumu, otrkārt, šāda parādība ir vesela runa, resp., teksts.

Valodniecības nozari, kas pētī parādības, kuras valodas elementu strukturācijā atrodas virs teikuma un veido veselu tekstu, resp., runu, sauc par teksta lingvistiku. Tai ir liela nozīme valodas un domāšanas kultūras attīstīšanā un kopšanā.

Šī raksta nolūks ir 1) dot dažus vispārinājumus un atziņas teksta lingvistikas jautājumos, kas ir svarīgi valodas praksei, 2) ieskatīties, kas šajā virzienā paveikts latviešu valodniecībā, no kā var izrietēt daži atzinumi par perspektīvā darāmo.

Mūsdienu teksta lingvistikas attīstības nepilnos četros gadu desmitos ir vērojami vairāki posmi.

Pirmajā posmā (40. gadu beigas - 50. gadi) tiek izteikta atziņa, ka valodas strukturālie elementi nebeidzas ar teikumu, ka ir kādas lielākas vienības par teikumu.

Šajā attīstības posmā teksts vēl netiek izprasts kā izejas punkts jaunam valodas pētīšanas virzienam, bet arvien padziļinās virsfrāzes vienību un to komponentu saistīšanas līdzekļu izpratne.

Otrs teksta lingvistikas attīstības periods ir 60. gadi, kad teksta lingvistika tiek izdalīta kā patstāvīga zinātnes nozare.

Trešais periods sākas ar 70. gadiem. Tas saistīts ar lingvistisko vērtību pārskatīšana, ar reakciju pret lingvistikas dehumanizāciju, ar tādu zinātņu nozaru attīstīšanos kā komunikācijas teorija, lingvistiskā pragmatika, funkcionālā stilistika, sociolingvistika, psiholingvistika, runas akta teorija u.c., kas orientējas uz cilvēku un tā darbību. Tas ir ļoti intensīvs teksta lingvistikas izpētes posms: iznāk žurnāli, rakstu krājumi, programmu projekti, monogrāfijas. Šajā posmā teksta lingvistika, kas sākotnēji attīstījās kā sintakses atzars, kļūst par patstāvīgu zinātnes nozari, kas gan ir ciešā sakarā ar iepriekšminētajām arī citām lingvistiskām un nelingvistiskām zinātņu nozarēm, kuras arī pētī tekstu. Tādējādi teksts kļūst par visu šo zinātņu nozaru pētīšanas objektu.

Tātad galvenais izpētes objekts vairs nav tikai teksta fragments (virsfrāzes vienība, salikts sintaktisks veselums, t.i., kaut kas tāds, kas ir lielāks par teikumu), bet teksts - vesels izteikums, ziņojums, vesels runas darinājums. Teksta būtību nav iespējams izteikt tikai ar (esošiem) gramatikas jēdzieniem, jo teksts ir sociāla parādība. Tā ir komunikācijas augstākā vienība, kas apkalpo sabiedrības dzīves visas sfēras.

Kādi tad ir galvenie secinājumi par teksta lingvistiku kā patstāvīgu zinātnes nozari? Atbildei var izmantot O.Moskaļskas (kura mūsu zemē ir viena no vadošajām zinātniecēm teksta lingvistikas pētīšanā) atzinumus:

1 ) runas (arī valodas) galvenā vienība, kas izsaka pabeigtu izteikumu (ziņojumu), ir nevis teikums, bet teksts;

2) teksts nav tikai runas vienība, bet arī valodas vienība, jo konkrētas runas, resp., teksta uzbūves paņēmieni jau ir valodas sistēmā;

3) līdzīgi citām valodas vienībām teksts ir daļa no valodas zīmju sistēmas;

4) teksta kā valodas un runas īpaša līmeņa parādības vispusīgai izpētei veidojas īpaša lingvistikas nozare - teksta lingvistika.

Pievērsīsimies teksta lingvistikas kā patstāvīgas zinātnes nozares izpētes objektam, saturam un uzdevumiem.

Teksta lingvistikas izpētes objekts ir teksts, ko pētī arī citas zinātņu nozares un dažādi valodniecības virzieni.

Teksta lingvistikas izpētes saturs ir dažādas teksta parādības: 1 ) teksta vienības; 2) teksta vienību sakara izteikšanas līdzekļi, 3) teksta sintaktiskie procesi, 4) teksta kategorijas, 5) teksta tipi.

Teksta lingvistikas uzdevumi ir: 1 ) izzināt teksta lingvistikas saturu, 2) izzināt teksta līdzekļu iespējas un apgūt iemaņas realizēt valodas komunikāciju noteiktā sociālā un priekšmetiskā kontekstā.

Svarīga ir teksta un tā vienību izpratne. Domājams, ka varētu izmantot šādus pieņēmumus.

Teksts ir valodas rakstveida vai mutvārdu realizējums komunikācijā, kura saturu un formu (arī apjomu) nosaka informācijas specifika, sazināšanās situācija un subjektīvā attieksme. Teksts ir tā pati runa, ja ar to nesaprotam runāšanas darbības procesu, bet gan tā rezultātu.

Teksta lingvistikā runā par makrotekstu un mikrotekstu.

Ar terminu makroteksts saprot veselu, nobeigtu runas darinājumu ar vienotu saturu, stilu, sižetu, ar noteiktiem kompozīcijas elementiem: rindkopām, nodaļām, daļām, skatiem, cēlieniem utt., kas izsaka nobeigtu plaša apjoma informāciju jeb makrotēmu.

Ar terminu mikroteksts pēdējā laikā parasti saprot saliktu sintaktisku veselumu.

Salikts sintaktisks veselums ir vesela ķēde satura un sintaktiskā ziņā cieši saistītu komunikātu (teikumu, izteikumu), kas izsaka kādu mikrotēmu tekstā aprakstītajās parādībās. Salikta sintaktiska veseluma sakarīgumu un veselumu nosaka leksiski, gramatiski un intonatīvi rādītāji. Tam ir sava kompozīcija, struktūra un modālie tipi.

Dažkārt kāda valodas vienība vienlaicīgi var būt teksts, SSV un teikums, piemēram: Pašam grēku maiss uz muguras, otram kulīti ierauga. (Latviešu sakāmvārds.)

Teksta būtību izsaka dažādas tā parādības: 1 ) teksta vienības, 2) teksta vienību sakara izteikšanas līdzekļi, 3) teksta sintaktiskie procesi, 4) teksta kategorijas, 5) teksta tipi.

1. Ir strukturālas, semantiskas un kompozicionālas teksta vienības.

Strukturālās organizētājas vienības ir komunikāts (teikums - Krit balts, balts sniegs; parcelāts - Krīt sniegs. Balts, balts; kvaziteikums - Ai, ai, ai! 'Ko tu izdarīji!'), kas organizē saliktu sintaktisku veselumu un SSV, kas organizē tekstu.

Semantiskās vienības izsaka saturu ar priekšmetisku, procesuālu (norises), temporālu (laika), lokālu (vietas), kauzālu (cēlonisku), konsekutīvu (seku), kondicionālu (nosacījuma) un modālu (veida) nozīmi. Šādu nozīmju saturu var izteikt vārds, vārdu kopa, teikums un SSV.

Teksta kompozicionālās vienības ir dažādas, tās ir atkarīgas no teksta stilistiskām īpatnībām. Piemēram, lielāka apjoma zinātniskos, lietišķo rakstu un daiļprozas tekstos kompozicionāli izdala rindkopas (tās sastopamas gandrīz katrā tekstā), nodaļas, daļas, dramaturģiskos darbos - skatus, cēlienus. Ir teksti, kuros izdala paragrāfus, punktus, apakšpunktus utt.

Teksta vienību sakarīgumu un veselumu nodrošina rnakrotēma un mikrotēma, kā arī teksta vienību sakara izteikšanas līdzekļi.

Teksta vienību sakara izteikšanas līdzekļi ir divējādi.

Vieni ir vispārējie jeb kopējie, kas izsaka sakarus ne tikai starp teksta vienībām, bet arī starp vārdiem, resp., vienkārša teikuma komponentiem un salikta teikuma daļām, piemēram, saikļi (bet, un), partikulas (taču, tātad), dažādi modāli paskaidrojumi, iestarpinājumi (it īpaši, pirmkārt, kā jau teicu), vietniekvārdi (viņš, tas, visi), darbības vārda laika formas izteicēja funkcijā (laika formu saskaņojums) utt.

Otri teksta vienību sakara izteikšanas līdzekļi ir speciālie, tādi, kas izsaka sakaru tikai starp teksta vienībām, piemēram, tie ir vārdi ar laika, vietas, priekšmetisku, kvalitatīvi vērtējošu un procesuālu nozīmi un to funkcionāli semantiskie ekvivalenti (25. novembrī - šajā dienā - tad, kad viņš atbrauca; Čaks - vārda meistars - dzejnieks), kā arī vārdu neitrāls vai stilistisks atkārtojums (Rīgā - Rīgā; dzīvoja - dzīvoja; grābstīties kā aklam; grābstīties kā pa tumsu; Reiz dzīvoja kāds vecītis. Vecītis dzīvoja ne labi, ne slikti.)

Valodas minimālā komunikatīvā vienība - teikums, iesaistoties tekstā, var nesaglabāt savu standartmodeli, tas var izmainīties, aktualizēties. Šādus teikuma standartmodeļu strukturālos vai semantiskos izmaiņas procesus nosaka teksta vai priekšmetiskā situācija, vai abi divi, t.i., konsituācija.

Ir apzināti un tiek pētīti vairāki teksta sintaktiskie procesi, piemēram, aktualizācija, parcelācija, dinamiskā pievienošana, elidācija, semantiskā implikācija.

Aktualizācija - valodas elementu potenciālo spēju realizācija tekstā, tos pielāgojot konkrētai runas situācijai. Aktualizācijas rezultātā rodas visi teksta sintaktiskie procesi, piemēram: elidācija, parcelācija, semantiskā implikācija, atkārtošana u.c. Sintaksē ar aktualizāciju parasti saprot informācijas satura un konsituācijas nosacīto vārdu kārtas un intonācijas modifikācijas, ar kuru palīdzību informācijas nogriežņus (piemēram, komunikātus) lineāri dala divos informatīvos centros - dotajā informācijā (tēmā - T) un jaunajā informācijā (rēmā - R), piemēram: Man (T) ! jālasa grāmata (R). Jālasa (T) / man grāmata (R). Grāmata (T) / man jālasa (R).

Parcelācija ir teikuma pārdalīšana tekstā teikuma struktūra un saturs tiek sadalīts divās vai vairākās saturiski intonatīvās runas vienībās, kas seko cita aiz citas. Runā tās tiek nošķirtas ar pauzi, rakstos - ar pieturzīmēm, piemēram: No mums prasa, un mēs prasām. Precizitāti. Atbildību. (V. Rūja.) Katrā cilvēkā tomēr slēpjas kaut kas labs. Pat ja viņš to neapzinās. (J. Niedre.)

Dinamiskajā pievienošanā parasti veidojas atsevišķi izteikumi, kas dod kādu jēdzienisku paskaidrojumu pie teiktā un nav vienveidīgu vai savrupinātu teksta komponentu attieksmēs, piemēram: Jā, arī te ar ceļa nelaimes gadījumiem lieta nav labāka. Pēc tās pašas statistikas.

Elidācija ir teikuma vai kāda cita komunikāta - vārda vai vārdu - izlaidums komunikācijas procesā vai arī ilgāka pauze izteikumā, kura signalizē par implicītu informāciju. Izplatītākie elidācijas veidi ir redukcija un elipse.

Redukcija ir automatizējusies teikuma strukturālā modeļa nepilna realizācija valodas labskaņas un izteiksmes īsuma dēļ, piemēram: Visi apsēdās zālītē. Es arī [apsēdos zālītē]. Ko viņš zināja? [Viņš zināja] Ka Jānis ir kārtīgs cilvēks.

Elipse ir ekstralingvistisku faktoru radīti vārda vai vārdu neregulāri izlaidumi vai izteikumu aprāvumi, piemēram: Un ābeļdārzs ... un plūmes un ķirši, un vīnogu stīgas mājas saules pusē, un vecais varbūt pēc pusgada būs beigts ... vai die, vai die, un Andrs... (R. Blaumanis.)

Kontekstuāli semantiskā implikācija ir tādu semantisko elementu realizācija, "kas nav izteikti tieši ar runas līdzekļiem, bet kas izriet no eksplicīti izteiktiem elementiem to savstarpējās attiecībās un mijiedarbībā", piemēram: - Vai tad jūs bez manis spēlēt nevingrinājāties? - Klavieres neskan tik slapjā laikā... (=nevingrinājāmies). (I. Indrāne.) Kur naftas vēders vairāk kauks, uz turieni mūs pagriezīs. Orientieris ir Londona, bet šaubos, vai iznāks paspiest roku Tiso madāmas vaska figūrām... (=turp aizbraukt). (J. Lapsa.)

Bez šiem biežāk sastopamiem teksta sintaktiskiem procesiem ir arī citi, piemēram, modifikācija, kas saistās ar tiešās, netiešās un noģiedamās runas realizāciju tekstā, periodizācija, kas sastopama valodas izteiksmes līdzekļu vienveidīgi atkārtotā, cikliskā lietojumā, figurācija - sintaktiski stilistisko figūru izveide tekstā, parasti daiļliterātūrā.

Teksta lingvistikā būtisks jautājums ir tā kategorijas. Daudz vēl ir neizzināta un neizprasta, bet viens ir skaidrs, ka tekstam kā runas akta rezultātam ir sava sistēma, ko veido teksta parādības, kas pašas ir noteiktās apakšsistēmās. Un šo sistēmu parādības izsaka teksta kategorijas (teksta kategoriju) jēdzienisko saturu.

Tiek izdalītas vairākas teksta gramatiskās kategorijas: predikācija, informācija, kohēzija, integrācija, retrospekcija un prospekcija, kontinuums, modalitāte un autosemantika.

Predikācija ir valodas transponēšana (realizēšana) tekstā. Teikums tekstā iegūst jaunas satura nozīmes nianses. Tāpat kā vārdu nozīmju mehāniska summa neizsaka teikuma saturu, tā arī teksta saturu neveido teikumu satura mehāniska summa, kaut arī no šis summas izriet teksta saturs. Saturs, ko izsaka teikums, virsfrāzes vienībās un tekstā parādās specifiskās šīm vienībām raksturīgās predikācijas formās.

Ļoti būtiska teksta kategorija ir informācija. Termins informācija jāsaprot gan kā jebkurš ziņojums par īstenības faktiem, gan kā iegūtās, agrāk rīcībā neesošās ziņas par objektīvo īstenību. Tātad informācija pēc savas piesātinātības var būt dažāda, sākot ar nulli, kad teksta saturs nekā jauna nedod, atkārto zināmo, un beidzot ar tekstiem, kas blīvi piesātināti ar jaunu, nezināma informāciju. Informācijas izteikšanas līdzekļi ir lingvistiski un ekstralingvistiski. Pašu informācijas saturu iespējams klasificēt dažādi, no dažādiem viedokļiem.

Kohēzija (lat. cohaerere - būt saistītam) jeb teksta iekšējie sakari ir teksta kategorija, kas nodrošina teksta loģisku (temporālo, lokālo) secību, atsevišķu ziņojumu, faktu, parādību savstarpējo atkarību. Šie satura sakari ir kopēji visiem tekstiem, tie nošķir tekstus no «netekstiem». Tie nodrošina teksta atsevišķo nogriežņu savstarpējo sakaru un nosacītību.

Ir dažādi kohēzijas izteiksmes līdzekļi, veidi un formas. Tie saistās ar teksta vienībām, teksta vienību sakara izteikšanas līdzekļiem, ar pamatinformācijas un papildinformācijas saturu un tā izteikšanas līdzekļiem. Īpaši nozīmīgas ir stilistiskās kohēzijas formas. Turklāt kohēzija ir viens no teksta integrācijas realizācijas līdzekļiem.

Obligāta teksta kategorija ir integrācija jeb teksta vienību apvienotība. Kohēzija ir sakaru formas un veidi starp teksta daļām, integrācija ir visu teksta vienību, daļu apvienošana nolūkā izveidot vienu veselumu (tekstu). Kohēzija realizējas sintagmātiskā skatījumā, integrācija drīzāk ir paradigmātiska; citiem vārdiem sakot, kohēzija realizējas lineāri, integrācija - vertikāli. Integrācijas būtība izpaužas teksta daļu savstarpējā nosacītībā; integrācijas procesā galvenais ir teksta daļu centrtiece, tā daļu izkārtošana, sākot ar virsrakstu, ievadījumu un beidzot ar nobeigumu. Katram tekstam ir sākums un beigas. Daži zinātnieki teksta pabeigtību kvalificē pat kā īpašu teksta kategoriju.

Retrospekcijas un prospekcijas kategorijas norāda uz teksta lineāro izvērsumu un parasti ir lokālā vai temporālā sfērā. Šīs kategorijas ir cieši saistītas ar kohēziju. Bez retrospekcijas un prospekcijas nav iespējama notiekošā (arī runātā, rakstītā) apjēgšana, izprašana, saprašana. Retrospekcija ir tā, kas rada klausītāja un lasītāja pieredzes «tēzauru», ar kura palīdzību paveras saprašanas, izprašanas un iztēles iespējas. Prospekcija virza un mobilizē teksta uztvērēja uzmanību uz teksta turpmāko izvērsumu.

Kontinuums (lat. continuus - nepārtraukts, vienlaidu) ir teksta kategorija, kas izsaka noteiktu faktu un notikumu secību laikā un telpā, nodrošinot apraksta konkrētību un realitāti. Kontinuums cieši saistīts ar kohēziju. Kohēzija norāda uz teksta parādību savstarpējo sakarību, bet kontinuums ir teksta parādību nepārtraukts sakars laikā un telpā. Laika un telpas kontinuums rada virzības izjūtu.

Modalitāte izsaka teksta autora attieksmi pret īstenību. Sava modalitāte ir katram izteikumam, jo tā ir valodas piederums, kas realizējas tekstā komunikācijas procesā. Ir objektīvā modalitāte, kas norāda uz ziņojuma attieksmi pret īstenību (realitāte - nerealitāte, iespējamība - neiespējamība, nepieciešamība - varbūtība utt.), un subjektīvā modalitāte, kas norāda uz teksta autora attieksmi pret runas objektu. Modalitātes kategoriju izsaka ar fonētiskiem, leksiskiem un gramatiskiem līdzekļiem.

Autosemantika ir teksta nogriežņu relatīvā patstāvība vai arī atkarība attiecībā pret tekstu vai tā daļām. Autosemantiskas ir virsfrāzes vienības: salikts sintaktisks veselums un dialoģisks veselums. Sevišķi patstāvīgi ir paradoksi, sentences, dažādi vispārinājumi, kopsavilkumi, noslēgumi.

Kā redzams, autosemantiku realizē strukturāli, semantiski un komunikatīvi izteiksmes līdzekļi.

Te tika minētas svarīgākās teksta kategorijas, kas tekstu cementē vienā veselumā un izsaka tā būtību. Vēl ir daudz darāmā pašu kategoriju, to attieksmju izpratnē, kā arī kategoriju izteikšanas līdzekļu konstatēšanā, klasificēšanā, sistematizēšanā un kvalificēšanā. Bet šis darbs prasa izstrādāt noteiktu metodiku un metodes un krasāk noteikt attieksmes (kopsakarīgo un autonomo) starp domāšanu, loģiku, psiholoģiju un valodu.

Viens no svarīgiem, bet līdz šim maz pētītiem teksta lingvistikas jautājumiem ir tekstu, respektīvi, to strukturālo elementu tipoloģija no īstenības atspoguļošanas veida (paņēmienu) viedokļa.

Ar šo jautājumu nodarbojas arī citas valodniecības nozares (teksta stilistika, komunikācijas teorija, pragmatika), kas katra no sava viedokļa cenšas izzināt tipizētās runas formas, strukturālo elementu funkcionālos tipus, komunikatīvos tipus jeb reģistrus, teksta komunikatīvo mērķtiecību, komunikatīvo intenciju utt.

Teksta stilistika operē ar tādiem terminiem kā vēstījums, apraksts, pārspriedums u.c.; turpretī komunikatīvi orientētā lingvistika izvirza daudzas runas formas un veidus, kas balstās uz komunikatīvo mērķtiecību, pamatā liekot divus uzdevumus: informēt un aktivizēt, radīt atbildes reakciju.

Kas teksta lingvistikā darīts latviešu valodniecībā? Šajā rakstā nav iespējams dot vispusīgu atbildi uz šo jautājumu, te var tikai atzīmēt dažas raksturīgākās latviešu valodas pētījumu jomas, kuru problēmu risināšana ir sekmējusi augsnes sagatavošanu teksta lingvistikai vai ir tās aizsākums latviešu valodniecībā.

Teksta lingvistiskās parādības vērojamas tais gadījumos, kad valodas strukturālais elements savu pilnīgo izpausmi rod mutvārdu runā vai rakstītā tekstā. Sākotnēji latviešu valodas aprakstos uz to attiecas atzinumi vārdu kārtas, teikuma modalitātes un intonācijas sakarā. Uzskatāmāk konteksta nozīmes apzināšanās parādās, sākot ar K.Mīlenbaha un J.Endzelīna darbiem, daudzajām skolu gramatikām un citām latviešu valodas apcerēm.

Pirmais nopietnākais solis uz teksta lingvistiku latviešu valodas pētījumos, tāpat kā tas ir citu valodu analīzēs, sākas ar atziņu, ka pastāv valodas parādības, kuru būtība izprotama tikai konteksta sakarā.

Mūsdienu latviešu literārās valodas kapitālākā pētījuma - akadēmiskās gramatikas (1962) - 2. daļas ievadā R.Grabis saka: "Konteksts papildina un precizē atsevišķā teikumā izteikto saturu. Runātājs vai rakstītājs veido un klausītājs vai lasītājs uztver ne tikai atsevišķo teikumu kā izolētu vienību, bet uzņem katru teikumu kā vienu relatīvi nobeigtu posmu runas vai teksta plūdumā. Līdz ar to teikuma satura izpratumu dod ne tikai teikumā izmantotie leksiskie un gramatiskie izsacījuma līdzekļi, bet arī konteksta sakars." (XX lpp.)

Tas ir teorētisks atzinums, kas radis konkrētu realizējumu jau nosauktajā gramatikā un daudzos citos pētījumos.

Šai sakarā jāmin A.Ozola izteikums recenzijā par akadēmisko gramatiku: "Ar nodaļu par bezkopas teikumiem akadēmiskajā gramatikā pirmo reizi latviešu valodas sintakses vēsturē .. risinātas konteksta sintakses problēmas, kam šās recenzijas autors pieskāries tautasdziesmu valodas materiālā. L.Ceplītis pirmais latviešu valodniecībā devis sistemātisku apcerējumu par konteksta sintaksi un līdz ar to palīdzējis precizēt vairākus jautājumus mācībā par vienkopas teikumiem un motivēti noraidīt aplamo teoriju par nepilniem teikumiem."

Šeit citētais, lūkojoties no tagadējā teksta lingvistikas attīstības viedokļa, akadēmiskās gramatikas sakarā ir jāpapildina. Šajā gramatikā tiešā vai netiešā veidā ir risināti daudzi teksta lingvistikas jautājumi. Piemēram, A.Blinkenas pētījumi par teikuma aprāvumu un teikuma modalitāti, kas ir plašākie publicētie šo parādību apraksti latviešu valodā, T.Porītes izstrādātie jautājumi par vārdu kārtu, iespraudumiem, uzrunu, par personas runas un domu attēlojumu, L.Ceplīša apraksts par runas intonācijas nozīmi teikumā u.c.

Akadēmiskās gramatikas uzdevums nebūt nebija risināt teksta lingvistikas jautājumus, bet paveiktais rāda, ka tās autori apzināti nav norobežojušies no tiem valodas izpētes procesiem, kas risinās pie mums un ārzemēs. Vēl uzskatāmāk tas redzams atsevišķu autoru monogrāfijās. Piemēra pēc minēsim kapitālākos un šajā sakarā raksturīgākos darbus hronoloģiskā kārtībā.

A.Blinkena darbā "Latviešu interpunkcija" (1969), risinot šo nozīmīgo rakstības problēmu, allaž ir paturējusi prātā teksta vienību uzbūves un semantikas faktorus. Grāmatā ir pat nodaļas "Interpunkcija un satura nianses", "Interpunkcija un intonācija", "Interpunkcija un valodas funkcionālie stili".

Tāds pats - arī tematiski pirmreizējs pētījums ir L.Ceplīša darbs "Anaļiz rečevoj intonacii" (1974). Runas intonācija, kā zināms, ir viena no pašām būtiskākajām teksta vienību aktualizācijas veicējām, kas realizē ne tikai papildinformāciju, bet arī pamatinformāciju. Nodaļās par intonācijas semantisko un funkcionālo analīzi ir rodami gatavi risinājumi teksta vienību un teksta stilistikas jautājumu pētīšanā.

Lai saprastu un novērtētu R.Veidemanes darbu "Izteikt neizsakāmo" (1977), jāraugās caur teksta būtības prizmu. Pati autore atzīst, ka «daiļliteratūras stilā katrs valodas elements var iegūt funkcionālu nozīmīgumu, bet tai pašā laikā neviens elements nav patstāvīgs un nav interpretējams ārpus attiecīgās struktūras jeb ārpus konteksta». (201.lpp.) Šī doma vijas cauri arī citiem R.Veidemanes darbiem valodas fuankciju analīzē.

Teksta lingvistikas jautājumi ir risināti, izvirzīti, pieminēti arī daudzos rakstos, rakstu krājumos, konferenču materiālos, žurnālos.

Latviešu valodniecībā teksta lingvistikas sakarā īpaši jāmin sintaksista J.Kārkliņa darbi un darbība. 70. gadu sākumā viņš savos pētījumos pievērsās arī konteksta sintaksei, īpašu uzmanību veltījot teikumiem kā komunikatīvām vienībām to struktūras konsituatīviem pārveidojumiern (redukcijai, parcelācijai). Precizējot teikuma izpratni, J.Kārkliņš izvirza konsituatīvi saistītas teksta vienības, kuras, kā viņš atzīst, «ir it kā starpslānis, kas saista sintaksi ar teksta teoriju». Viņš ir veicis plašus pētījumus ar statistiskām metodēm, arī konteksta sintakses sakarā, bet diemžēl tie ir palikuši nefiksēti rakstos vai grāmatās.

Par J.Kārkliņa veikumu jau rakstījis J.Valdmanis, viņš arī pats ir devis teorētiskus ieteikumus teksta sintakses pētīšanai. Tas būtībā ir pirmais teorētiskais ieskats latviešu valodā teksta lingvistikas izpratnē.

Teksta lingvistikas izveidi virza ne tikai lingvistiskās domas attīstība, bet arī prakse. Pirmsākumi meklējami jau skolēnu sacerējumu rakstīšanas apmācībā. Sākot ar daudzgrāmatu metodikas ieviešanu vidusskolas latviešu valodas mācīšanā, īpaša uzmanība tiek pievērsta raitas runas un rakstu mācībai, teksta uzbūvei un veidošanai, stila mācībai. Tiek izstrādātas programmas un mācību līdzekļi visu pakāpju skolām. Šajā sakarā īpaši jāatzīmē M.Beitiņas, E.Kārklas, A.Ozolas u.c. «Latviešu valodas stila mācība» (1961), A.Blinkenas, Dz.Cīrules, K.Cīruļa u.c. «Latviešu valoda», Dz.Cīrules, K.Cīruļa, I.Freidenfelda u.c. «Latviešu literārās valodas praktikums». Tie ir meklējumi un konkrēti pasākumi, kā attīstīt cilvēka domāšanu un prasmi izteikt savas domas, jūtas un gribu mutvārdu runā vai rakstītā tekstā.

Šīs pārskata piezīmes rāda, ka latviešu valodā teksta parādības tiek teorētiski apzinātas un praksē iespēju robežās apgūtas.

Praksē (mācīšanā) tiek risināti teksta kompozīcijas jautājumi, tos saistot ar informācijas saturu un vidi. Tiek apgūti tekstveides pamatprincipi, dots ieskats par teksta vienībām un tipiskākajām tekstveides kļūdām.

Iepriekš minētie piemēri rāda, ka latviešu valodas teksta izpētē, veidojot sintakses atzaru, ir pievērsta uzmanība galvenokārt tām parādībām, kas sintagmātiskā skatījumā neiekļaujas teikumā, tā modulējumiem saistītā runā, resp., tekstā, kā arī tām mutvārdu teksta izrunas un rakstīta teksta interpunkcijas parādībām, ko nosāka konsituācija un informācijas saturs.

Te paliek neminēts tas uzdevums, kas veikts daiļliteratūras analīzē; tam nepieciešams īpašs pētījums.

Ja salīdzinām raksta teorētiskajā daļā nosacīti izvirzītos teksta lingvistikas uzdevumus un problēmas ar otrajā daļā minēto veikumu, tad veidojas zināms priekšstats par teksta lingvistikas kā zinātnes nozares turpmākajiem uzdevumiem.