2. Nozīmīgākie pētījumi par tekstu

Teksta izpēte un analīze latviešu valodniecībā attīstās divos virzienos - teorētiskajā un skolu prakses nosacītajā. Tāpēc, novērtējot šo procesu ar zināmu laika distanci, redzam, ka abām ievirzēm piemīt, kāda īpatnība - jau ar pirmajiem pētījumiem vērojams ciešs teorijas un prakses savijums. Īpaši uzskatāmi tas redzams 70. gadu pirmās puses veikumā, kad ar studentu praktisko darbu palīdzību tiek konkretizēts teorētiskais modelis, bet eksperimentālajās skolu gramatikās topošais teksta sintakses teorētiskais modelis tiek koriģēts, arī pielāgots skolu darba specifikai.

1) Pētījumi teorētiskajā aspektā

Teorijas aspektā nozīmīgākie, protams, ir LU docenta J.Kārkliņa pētījumi. Ja A.Ozols iedibina vārdu savienojumu un teikuma sintakses šķīrumu, tad J.Kārkliņš, balstoties uz šo būtisko pavērsienu latviešu sintaksē, izvērš un pārmaina skatījumu uz teikumu. Būtiskākais, ka J.Kārkliņš izstrādā pilnīgu sintakses vienības - teikuma analīzes shēmu. Pie tam, jaunradītais teikuma analīzes modelis nav izolēts jaunas teorētiskas koncepcijas rezultāts. Jaunam skatījumam pakļauta visa sintakses sistēma.

J. Kārkliņa nozīmīgākā pamatideja - viena no sintakses pamatvienībām ir teikums tekstā, un šādā pavērsienā tad arī tiek caurlūkota visa sintakses sistēma. Šī ideja, ka sintakses būtiska pamatvienība ir teikums tekstā, ir apkopota un praktiski izvērsta ļoti pieticīgā publikācijā - palīglīdzeklī studentiem "Praktikums mūsdienu latviešu literārās valodas sintaksē. I daļa".

Šīs publikācijas pamatnozīme - ar to aizsākas teksta līmeņa parādību izpēte, tiek ieskicētas šī izpētes lauka kontūras, definētas teorijas pamatvienības un aprakstīti analīzes elementi. Jaunais modelis tiek nemitīgi pilnīgots, un īsā laikā šī publikācija tiek izdota papildinātā veidā (1974).

Ieskatam J.Valdmaņa publikācija "Jūlija Kārkliņa sintakses koncepcija" , LVKJ, 20, 1984, 21.-35.lpp.

Kā jau tika minēts, cits nozīmīgs pamatdarbs, lai latviešu valodniecībā iedibinātos teksta sintakses virziens, ir prof. A.Ozola pētījumi. (Skat. J. Kārkliņa publikāciju LVKJ, 15, 1979, 23.lpp.)

Pētījumi par teksta sintaksi ir sistemātiski un 80. gadu beigās arī latviešu valodniecībā aizsākas tāda jautājuma kā teksta lingvistika aplūkojums, kas ir loģisks izvērstu teksta sintakses pētījumu rezultāts.

Vēlreiz jāatkārto, ka viss rit lēni, un izvērsuma šajā skatījumā nav, jo tikai vēl iedīglī ir nepieciešamie priekšnosacījumi - trūkst izvērstu starpdisciplināru pētījumu, saistībā ar kuriem vai kuru kontekstā tiek veidota teksta lingvistika.

Ieskatam J. Rozenberga publikācija "Teksta lingvistika un valodas prakse", LVKJ, 22, 1986, 36-51.lpp.

Viens no pēdējiem nozīmīgākajiem pētījumiem, precīzāk posmiem, teksta sintaksē ir J.Valdmaņa pētījumi par šo tēmu.

Pamatnostādnes apkopotas zinātnisko darbu kopsavilkumā "Vārda un sintakses konstrukciju semantika un sintakse", R., 1996.

Var teikt, ka šobrīd latviešu valodniecībā ir izveidojušies vairāki teksta sintakses analīzes teorētiskie modeļi, un tie savukārt ir bijuši pamats un impulss teksta praktiskai analīzei.

2) Pētījumi skolu prakses aspektā

Pētījumiem skolu prakses aspektā piemīt divas raksturīgas iezīmes vai citiem vārdiem - pētījumi skolu prakses aspektā rit divos virzienos:

a) tiek pilnīgotas tradicionālā skatījumā balstītās skolu gramatikas resp. sintakses jautājumu nodaļas;

b) tiek ieviestas jaunas atziņas un radīti jauni mācību līdzekļi t.s. eksperimentālās mācību grāmatas. Turklāt īpatnība vai likumsakarība, ka tieši sintakses jautājumu mācīšanā skolās tiek ieviestas jaunākās teorētiskās atziņas.

Loģiska likumsakarība, ka jaunās nostādnes sastop pretestību (par to skat. iepriekš prof. J.Rozenberga publikācijā!)

Skolu praksē paveikto var iedalīt divos posmos. Sākumposmā - 70. gadu beigās un 80. gados teksta analīzē raksturīga iezīme ir saiknes ar tradicionālo sintaksi saglabāšana. Tas vērojams abu nozīmīgāko tā laika skolu gramatiku nodaļās par sintaksi.

Ieskatam nodaļas no mācību grāmatas "Latviešu literārās valodas praktikums. 9.-10. klasei", R., 1977 (autoru kolektīvs: Dz.Cīrule, K.Cīrulis, I.Freidenfelds, H.Grase), 113.-155.lpp.

Piezīme: citējumā saglabāti arī teorētiskajām rindkopām pievienotie vingrinājumi un uzdevumi, kuru teksts šobrīd ir kļuvis par liecību konkrētai kultūrvidei, bet nav zaudējis savu pamatuzdevuma nozīmi.

Ieskatam arī fragments no otras nozīmīgākās mācību grāmatas "Latviešu valoda vidusskolām", R., 1988 (autoru kolektīvs: M.Apinis, A.Blinkena u.c.), kuras sintakses izklāsts arī radīja pretestību un neizpratni.

Nosacīto otro posmu raksturo spēja atraušanās no tradicionālajām nostādnēm. Par to liecina teorētisko rindkopu atlase un analīzes materiāla apkopojums jaunajā skatījumā, t.i., pilnībā izmantojot tikai teksta analīzes līmenī atbilstošos jēdzienus un aplūkojot tikai teksta analīzes līmenim piederīgās parādības.

Ieskatam nodaļas no R.Kolužas, R.Lāces, Dz.Megi grāmatas "Latviešu valoda 8. un 9. klasei", R., 1995, 266.-281. lpp.

Kā prakse rāda, tad arī skolu praksē pastāv vairākas pieejas, vairāki modeļi teksta līmeņa parādību analīzei, to mērķtiecīgai un lietderīgai izvēlei. Interesanti, ka, piemēram, dažās mācību grāmatās īpašas sadaļas par teksta analīzi nav:

1) R.Lāces mācību grāmata "Latviešu valoda. 10.-12. klasei", R., 1995 (skat. nodaļu "Sintakse", 158.-217.lpp.).

2) "Latviešu valodas praktiskā gramatika" (B.Ceplīte, L.Ceplītis), R., 1991 (skat. nodaļu "Sintakse", 122.-174. lpp.).