Iepriekšminētie kultūrvides nosacījumi, cilvēka radītie prasījumi par valodu, valodas attīstības dažādie aktivitātes posmi ir radījuši gan labvēlīgu vidi, gan arī izraisījuši grūtības stilu klasifikācijā.

Tāpēc, šķiet, nacionāla ir tā pieeja, kas veidota skolu praksē, proti, tiek akcentētas stilu atšķirības.

Tomēr jāpatur prātā tas, ka šāda racionāla risinājuma pamats tomēr ir vispusīgi pētījumi teorētiskā aspektā, kā arī ilglaicīgi vērojumi par stilu sistēmas attīstību latviešu valodā.

Ieskatam profesors J.Rozenberga viedoklis par stilistiskas kā valodniecības nozares mērķiem un uzvedumiem.

Saistībā ar šīm prasībām veidota arī latviešu valodas stilu klasifikācija:

1) funkcionālie stili:

a) zinātniskās un populārzinātniskās valodas stils,

b) lietišķo rakstu valodas stils,

c) publicistikas valodas stils,

d) literārās sarunvalodas stils,

e) daiļliteratūras valodas stils;

2) emocionāli ekspresīvie stili:

a) oficiālais stils,

b) svinīgais stils,

c) sirsnīgais stils,

d) humoristiskais stils,

e) ironiskais stils,

f) satīriskais stils.

Vingrinājumi.

Salīdzinājumam, kā stilu mācības pamati tiek skatīti skolu praksē: R.Lāces grāmata (219.-225. lpp.).

Salīdzinot J.Rozenberga plašo monogrāfisko pētījumu un skolu vajadzībām izveidoto mācību par stilu, redzams, ka skolu praksē būtiskais ir:

1) stila definīcija;

2) stilu klasifikācija;

3) stilistisko līdzekļu analīze.

Kā jau iepriekš minēts, kā ļoti veiksmīgs paņēmiens, lai labāk iedziļinātos stilistiskas problēmās, ir valodai piemītošo stilistisko atšķirību akcentējums.

Raksturīgi, ka šī veiksmīgā pieeja stilu mācībai balstīta uz pētījumiem un vērojumiem valodas leksikas līmēnī, kas savukārt balstīta latviešu stilistiskas pētījumu tradīcijās, bet pēdējo gadu laikā tradicionālie aprakstošie pētījumi tiek papildināti ar rezultātiem, kuri iegūti, izmantojot statistiskās metodes.

Ieskatam nodaļas no grāmatas "Latviešu valoda vidusskolai". R, 1998, 91.-104. lpp.

Pēdējo gadu laikā īpaša interese radusies par sarunvalodas stilu, konkrēti, par šī stila attīstības tendencēm.

Ieskatam V.Ernstsones pētījums "Deviņdesmito gadu sarunvaloda Austrumu un Rietumu ietekmes krustpunktā." ( krāj. Latviešu valoda - esamība, vide, konteksti, Rīga, 1997, 58.- 66.lpp.)

Vingrinājumi.

Tieši atsevišķo stilu attīstības tendences ir tās pazīmes, kurām uzmanību pievērš ne tikai valodnieki. Tā, piemēram, žurnālā "Karogs" 1996. gadā tika aizsākta diskusija par zinātnes valodu resp. zinātnisko stilu, mēģinot izanalizēt tos cēloņus, kāpēc zinātnes valoda kļūst arvien atsvešinātāka, arvien vairāk specifiska.

Pārmaiņas skar arī publicistiskas stilus. Vērojamas divas tendences. Pirmkārt, mēģinājums gūt teorētiskus secinājumus, otrkārt, pievērst uzmanību atsevišķiem stilistiskiem negludumiem un novērt tos. Ieskatam J.Rozenberga raksts "Publicistiskas valodas stils latviešu valoda stilu sistēmā", LVKJ 20. laidiens, 75.-85.lpp.

1. Literārās valodas stili

3. Stilu, resp. vārdu, izvēles nosacījumi

4. Kļūdu tipi