Vienlaikus ar stilistikas pamatuzdevumiem - attīstīt stilu izjūtu, izkopt un veidot spēju orientēties valodā, prasmi izvēlēties vārdus konkrētām valodiskām situācijām - gan stilistikas teorijā, gan praksē uzmanība tiek veltīta arī stila kļūdām.
Pieredzes trūkums, dažādais sagatavotības līmenis, atšķirīgie valodisko spēju līmeņi, neprasme izvērtēt vārda ekspresīvo lietojumu, t.i., iederību tekstā vai runā - šīs un vēl citas pazīmes ir bijušas par pamatu tam, ka pakāpeniski izveidojusies īpaša sadaļa - stilistisko kļūdu tipi. Šīs sadaļas būtība ir divējāda:
1) balstoties uz vērojumiem praksē, novērtēt stilistiski neveiklo situāciju, veidojot teorētiskās ievirzes skaidrojumu;
2) balstoties uz pieredzi, censties prognozēt tipiskās stilistiskās situācijas un noteikt attīstības virzienu.
Skolu praksē izplatītākie paņēmieni stilistisko prasmju attīstīšanā ir leksikostilistiskie vingrinājumi. Jāņem vērā, ka jēdziens leksikostilistiskās kļūdas, ko plaši lieto, tomēr pakāpeniski ir zaudējis savu terminoloģisko viennozīmību. Jau 70. gados padziļinātie pētījumi par valodas stiliem vedina pie paplašināta skatījuma arī uz stila kļūdām - aizsākas mēģinājumi šķirt valodas un runas līmeņa parādības. Vērojams, ka jēdziens leksikostilistiskās kļūdas tiek lietots tādā kā virsjēdziena funkcijā, bet pašu kļūdu analīzi vai skaidrojumu precīzāk raksturo citi jēdzieni, piemēram, attieksmes starp vārdiem valodā un attieksmes starp vārdiem runā.
Jāņem vērā, katrā no līmeņiem - runā un valodā - ir savas kļūdu īpatnības vai raksturīgas iezīmes, bet ir arī kļūdu kopums, kas sastopams gan runā, gan rakstos. Tāpēc iespējams šāds kļūdu grupējums:
1) vispārīgās (runas un rakstu valodas) stila kļūdas,
2) runas valodas stila kļūdas,
3) rakstu valodas stila kļūdas.
Šāds iedalījums jāuzlūko tikai kā ieteikums, tas ir elastīgs, un kļūdu grupas var pakļaut valodas gramatisko likumību nosacījumiem, kuri "darbina" gan runas, gan rakstu valodas līmeni.
Vispārīgās stila kļūdas
Viens no uzdevumiem stilistikas prasmes veidošanā ir attīstīt spēju izteikties skaidri un lakoniski, bez liekvārdības. Liekvārdība tiek uzlūkota par raksturīgāko stila kļūdu dažādos stilos. Prof. J.Rozenbergs uzskata, ka liekvārdībai ir vairāki paveidi - tukšvārdība, daudzvārdība, dubultvārdība.
Ieskatam fragmenti no prof. J.Rozenberga pētījuma (203.-207.lpp.)
Vispārīgo stila kļūdu grupas var skatīt arī citā valodiskā leņķī, piemēram:
a) nemotivētu vārdu lietojumu,
b) neiederīgu vārdu lietojumu.
Pirmajā gadījumā lietderīgi pievērst uzmanību nemotivētiem vārdu izlaidumiem tekstā, arī runā. Otrajā gadījumā, kas saistīts ar stila izjūtas trūkumu, var izvērtēt, piemēram, necenzētu vai vienkāršrunas vārdu lietojumu mūsdienu publicistikas valodā. Raksturīga situācija mūsdienās ir interviju, sarunu tekstu publicēšana literāri nerediģētā veidā.
Raksturīgi, ka bieži arī daiļdarbu tēlu valoda nokļūst stilistiska vērtējuma redzes lokā, tieši šo vienkāršrunas, pat necenzēto vārdu, īpatsvara dēļ.
Ieskatam:
S.Laivenieces raksts "Neliterārā leksika A.Puriņa romānos" (LVKJ 24, 79-85);
fragments no J.Rozenberga pētījuma (208-212).