1) Stilu daudzveidības veicinātāji faktori
Mūsdienu literārās valodas būtiska pazīme ir stilu daudzveidība.
Stilu daudzveidību sekmē:
1) pati valoda;
2) valodas lietotāji;
3) vide un apstākļi, kādos attīstās valoda un atrodas valodas lietotājs.
Valoda pati ietver vairākus būtiskus priekšnosacījumus, kuri ir stilu daudzveidības pamats gan valodas rakstu, gan runas formā, gan nesaistītā, gan saistītā valodā. Šie priekšnosacījumi ir:
1) vārdu ekspresīvā spēja būt stilistiski daudznozīmīgiem (stilistiski neitrāliem, stilistiski ekspresīviem);
2) vārds elastības spēja, kas atklājas, piemēram, citu valodu elementu adaptācijas procesā;
3) vārdu piemērošanās spēja, kas veicina cilvēka izteikšanos, kad jāraksturo un jāapraksta gan mērķtiecīgi izvēlētas, gan spontānas, nejaušas situācijas.
Valodas lietotājs sekmē stilu daudzveidību. Tas izriet no cilvēka attieksmēm pret apkārtējo pasauli un ir saistīts ar viņa iekšējās dzīves izjutām. Būtiskas ir vairākas situācijas:Vide un apstākļi vienmēr ietekmējuši stilu daudzveidību. Visraksturīgākais posms katras valodas dzīvē, kad valoda stilistiski ļoti strauji progresē, ir tās pārtapšana par kādas nācijas literāro rakstu valodu. Latviešu valodā tas ir jaunlatviešu posms, kad arī radās pirmie mēģinājumi veidot latviešu valodu kā sazarotu un spējpilnu stilistisku sistēmu. Par pirmajiem programmatiskajiem rakstiem, kuros uzsvērta doma par latviešu valodu kā stilistiski daudzveidīgu sistēmu, jāuzlūko J. Alunāna raksti, piemēram, "Kāds vārds par latviešu valodu", kurš pievienots "Dziesmiņām", raksts "Par latviešu valodu", kas publicēts "Pēterburgas Avīzēs" 1862. gadā, raksts "Par latviešu valodā taisāmiem vārdiem", publicēts "Mājas Viesī" 1857. gadā, arī raksts "Valoda un mūzika dabā", publicēts krājumā "Sēta, daba, pasaule" ( 1. grāmatā ).1) cilvēka vēlme izskaidrot apkārtējo vidi;
2) prasme raksturot sevi un apkārtējo pasauli atkarā no situācijas un konkrētiem vai vēlamiem apstākļiem;
3) nepieciešamība izteikt savu emocionālo attieksmi pret apkārtējo vidi.
Vides iespaids uz kādas valodas stilistiskās sistēmas attīstību saistīts ar tulkošanai labvēlīgu apstākļu rašanos. Latviešu valodā nozīmīgākie notikumi, kad, ja tā vārētu teikt, notikusi strauja un kvalitatīva attīstība, ir pirmais Bībeles tulkojums latviešu valodā, "Fausta" tulkojums. Ieskatam R. Veidemanes publikācija "Stilistiskās sistēmas aizsākumi Glika - Bībeles tulkojumā" (krāj. Valodas aktualitātes - 1987).
Ekstralingvistisko kontaktu ietekmē pakāpeniski ir veidojušies tādi stilistiskie līmeņi kā lietišķo rakstu stils, zinātniskais stils, populārzinātniskais stils.
Mūsdienu posmā pastiprināta uzmanība tiek veltīta šo stilistisko apakšsistēmu pilnveidei, it īpaši, sakot ar 60 gadiem, kad stilistiskie jautājumi tiek pētīti un analizēti koptas literārās valodas resp. valodas kultūras aspektā.
Ieskatam R. Veidemanes publikācija "Publicistikas stila specifika un ietekmes līdzekļu izvēle" (LVKJ 1969, 20. - 26.lpp.).
Tieši pēdējā laikā uzmanību pievērta tādam publicistikas stila paveidam kā runātā publicistikas valoda (radio, TV). Raksturīga iezīme, ka ieinteresētību par runas stilu presē, radio, TV pauž ne tikai valodnieki. Kad savus vērojumus par runāto valodu resp. masu mediju valodu pauž citu kultūrprofesiju pārstāvji - rakstnieki, filozofi, tulkotāji -, tad novēroto valodas resp. stilistisko nepilnību vērtējums bieži ir plašākā kultūrkontekstā balstīts, bieži arī paass vai pat ļoti ass un dzēlīgs.
Ieskatam J. Šlapina raksts "Valoda kā mērķis un līdzeklis cīņā par varu" (krāj. "Latviešu valoda - esamība, vide, konteksti", Rīga, 1997, 74. - 77. lpp.).
Minētās valodai piemītošās pazīmes un stilistiskās attīstības nosacījumi laika gaitā sekmējuši tāda būtiskas vārdam piemītošas īpašības attīstību kā vārda stilistiskā daudznozīmība.
2) Vārda stilistiskā daudznozīmība
Vārdu stilistiskajai daudznozīmībai īpaša uzmanība tiek pievērsta tās rakstu formas veidošanā, kad valodas stilistisko līdzekļu apzināšana kļūst aktuāla. Tā, piemēram, jau pašos senākajos latviešu valodas aprakstos vienlaikus ar gramatiskās sistēmas raksturojumu tiek sniegts ieskats par spilgtākajām stilistiskajām valodas iezīmēm. 17.g. Adolfija gramatikā vārdu atvasināšanas sadaļā, kur aplūkoti raksturīgākie deminutīvu darināšanas modeļi, dotas piezīmes par pamazināmo vārdu resp. izskaņu stilistiski ekspresīvajām iespējām. Minēts, piemēram, ka frāzi, "tas jo tāds kurpnieciņš " valodā lieto ar ironisku nozīmes niansi.
Vārda stilistiskā daudznozīmība laika gaitā mainās. Piemēram, darbības vārds glūnēt mūsdienu nozīmē iekļaujas sinonīmu rindā, kur apvienoti vārdi ar nozīmi skatīties. Glūnēt papildina sinonīmu rindu kā stilistiski iekrāsots vārds, kuru lieto negatīva emocionāla vērtējuma izteikšanai. Bet 19. gs. otrajā pusē, kā liecina jaunlatviešu pirmie teksti resp. tulkojumi, vārdam glūnēt piemitusi neitrāla nozīmē vai arī, iespējams, ka neitrālā nozīmes nianse tam mēģināta piešķirt:
Ko, mednieks, glūni? Stirnu šaut pagalam.
Raksturīgi, ka koptas literāras valodas posmā, vārda stilistiskā daudznozīmība tiek mērķtiecīgi veidota. Piemēram, 20., 30. gados J.Endzelīns, balstīdamies uz plašiem vērojumiem valodas vēsturē, mēģināja papildināt, koriģēt atsevišķu vārdu vai vārddarināšanas modeļu stilistiskās lietošanas nosacījumus. Piemēram, analizējot vienas saknes atvasinājumiem ar izskaņām -onis un -tājs. Profesors J.Endzelīns ieteica diferencēt atsevišķu atvasinājumu pāru nozīmes un tā atvasinājumu lidotājs lietot ar nozīmi 'tāds, kas lido vispār' un atvasinājumu lidonis ar nozīmi 'profesionāls lidotājs'. Šis ieteikums valodā neiedibinās, ļoti iespējams, ka šķērslis ir bijis tieši stilistiski ekspresīvā nianse, kas piemīt atvasinājumam ar -onis tāda vienas saknes vārdu pārī kā darbonis / darbinieks, kur atvasinājumu ar -onis lieto kritiski vērtējošas attieksmes izteikšanai.
Vārda stilistiskā daudznozīmība ir saistīta arī ar kultūrvidi vai, precīzāk, ir kultūrvides noteikta. Ir īpatni gadījumi, kas liecina, ka kultūrvides nosacījumi izbāl, izzūd no valodas lietotāju apziņas, bet stilistiski ekspresīvie, turpinot pastāvēt, it kā kompensē jau nezināmos vai neskaidros vārda rašanās resp. lietojuma motīvus.
Ieskatam A. Gātera skaidrojums par atvasinājuma birīte lietojumu tautasdziesmās rakstā "Aitas vārda apzīmējums birīte". ( Ceļi XII, Lunda 1965, 32. - 36.lpp.).
Mūsdienu posmā, it īpaši pēdējo desmit gadu laikā, stilistiskas jautājumus saista ar valodas kultūras problēmām. Stila problēmas ir kļuvušas par koptas literārās valodas pamattēmu. Prasības, ko izvirza valodai stila pilnveidošanā ir vairākas:
1) valodas pareizība;
2) valodas skaidrība;
3) valodas precizitāte;
4) valodas tīrība;
5) valodas koncentrētība;
6) valodas vienkāršība;
7) valodas bagātība;
8) valodas dzīvums;
9) valodas tēlainība;
10) valodas ietekmīgums;
11) valodas labskaņa.
Ieskatam nodaļas no profesora J.Rozenberga pētījuma "Latviešu valodas stilistiska", Rīga, 1995, 55. - 68.lpp.
3) Stila prasmes veidošana
Minētās valodai piemītošās pazīmes, stilistiskie nosacījumi, kas radušas kultūrvides kontekstā, kā arī cilvēku radītas prasības, ko viņš vērš pret koptu literāro valodu vai, precīzāk, prasību nosacījumi, ko viņš pieprasa no stilistiski daudzveidīgas valodas, ietekmē stilu klasifikāciju, kas ir būtiska katras valodas sistēmā gan teorētiskā skatījumā, gan arī nepieciešama stilu apguvē, stila prasmes veidošanā.
3. Stilu, resp. vārdu, izvēles nosacījumi
4. Kļūdu tipi