Latviešu valodas alfabēts ir veidojies vēsturiski. Līdz 1946. gadam latviešu alfabētā bija arī burti Ō ō, Ŗ ŗ, bet līdz 1957. gadam burtu savienojums Ch ch. Ārzemju latviešu rakstos tie ir joprojām.

Vārds alfabēts ir darināts no grieķu valodas alfabēta pirmo divu burtu nosaukumiem alfa un bēta.

Tagadējais latviešu valodas alfabēts ir veidojies uz latīņu alfabēta pamata, to papildinot ar dažādām atšķirīgām zīmēm, kas norāda patskaņu garumu (garumzīme) - ā, ē, ī, ū, līdzskaņu mīkstumu - ķ, ģ, ļ, ņ un līdzskaņus šņāceņus - š, č, dž.

Latīņu alfabēts izveidojās aptuveni 6. gadsimtā pr. Kr. Tas nostabilizējās 2.gadsimtā pr. Kr. Latīņu alfabētā bija 23 burti. Romieši, tāpat kā grieķi, rakstīja ar irbuli uz dēlīšiem, kas pārklāti ar vasku, uz papirusa un pergamenta ar etiķi un spalvu. Latīņu valoda un latīņu alfabēts izplatījās visā Romas impērijā. Arī pēc tās sabrukuma turpinājās latīņu valodas un latīņu alfabēta lietošana. Kad Eiropas tautas sāka veidot savu nacionālo rakstību, par pamatu parasti ņēma latīņu alfabētu: angļi 7. gadsimtā, vācieši 8. gadsimtā, franči 9. gadsimtā, itālieši 10. gadsimtā, zviedri 13. gadsimtā, čehi 13. gadsimtā, poļi 14. gadsimtā un citas tautības vēlākajos gadsimtos.

Veidojot nacionālos alfabētus, tika paturēti vai nu visi, vai lielākā daļa latīņu alfabēta burtu, ieviesti arī daži jauni. Īpatnējās skaņas tika apzīmētas:

• ar savienotiem burtiem;

• ar diviem vai trim blakus burtiem, piemēram: sh, sch, th;

• papildinot dažus burtus ar diakritiskām zīmēm - svītriņām, komatiņiem, jumtiņiem, punktiņiem u.c., piemēram, ā, ķ, š.

Viduslaikos bija izplatīts īpašs latīņu alfabēta burtu tips - gotiskie burti jeb fraktūra. Šie burti bija izlocīti, ar smailiem, asiem stūriem. Gotiskais raksts sevišķi populārs bija Vācijā un Zviedrijā. Uz tā pamata 16. gadsimtā iespieddarbos veidojās arī latviešu rakstība, bet rokrakstos tika lietots parastais latīņu alfabēts jeb antīkva ar noapaļotiem burtiem.

Latīņu alfabētu ar papildinājumiem un grozījumiem lieto lielākā daļa Eiropas tautu, izņemot bulgārus, grieķus, serbus, krievus, baltkrievus, ukraiņus, arī visās Amerikas valstīs un Austrālijā, daļa Āfrikas valstu, izņemot arābu zemes un Etiopiju, dažās Āzijas valstīs (Turcijā, Indonēzijā, Vjetnamā). Latīņu alfabētu lieto apmēram 30% pasaules iedzīvotāju.

Latviešu rakstības radītāji bija vācu mācītāji, un viņi to veidoja pēc 16.gadsimta vācu rakstības principiem, kas ne vienmēr atbilda latviešu valodas raksturam.

Zināmu noteiktību latviešu skaņu apzīmēšanā 17. gadsimtā ieviesa Georgs Mancelis (1593-1654). Viņš radīja t.s. veco ortogrāfiju. Grāmatu valodā nostiprinājās vidus dialekts. 18. gadsimtā parādījās izdevumi arī augšzemnieku dialektā.

Vācu mācītāju radītā latviešu rakstu valoda pastāvēja līdzās dzīvajai runātajai tautas valodai līdz pat 19. gadsimtā vidum.

19. gadsimta vidū vienlaicīgi ar jaunlatviešu nacionālo kustību aizsākās latviešu rakstības reformēšana. Vairākus gadsimtus iespieddarbos bija izmantoti gotiskie burti (fraktūra), turpretī rokrakstā tika lietota antīkva. Latviešu ārsts Juris Bārs 19. gadsimtā 1.pusē ierosināja arī iespieddarbos lietot antīkvu. Viņu ieceri atbalstīja Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Kaspars Biezbārdis un citi jaunlatvieši. 70. gados iznāca vairākas antīkvā iespiestas grāmatas, tomēr pagāja vēl ilgs laiks, līdz tās vispārējai ieviešanai praksē.

1908. gadā K. Mīlenbaha un J. Endzelīna vadībā tika izstrādāts ortogrāfijas reformas projekts. Tika paredzēta pāreja uz antīkvu, t.s. čupu burtu aizstāšana ar š, č, dž, arī patskaņu garuma apzīmēšana ar gulošu svītriņu virs burta, burtkopas ee aizstāšana ar ie divskaņa apzīmēšanai un citi uzlabojumi.

Diemžēl jauno rakstību reālā lietojumā sāka ieviest tikai pēc vairākiem gadiem, jo sākas I pasaules karš. Juridiski tā kļuva obligāta 1919. gadā, bet praktiski nostabilizējās tikai 40. gados.

Mūsdienu lietojamā latviešu rakstība kopumā uzskatāma par samērā optimālu. Taču rakstība, tāpat kā valoda, arvien ir pilnīgojama, jo, kā teicis valodnieks Vilhelms Humbolts, domāšanai valodā, runai un rakstam jābūt izveidotiem saskaņoti, it kā izlietiem pēc vienas formas.

Alfabētisko secību nepieciešams ievērot vārdnīcās, satura rādītājos un dažādos sarakstos. Lai varētu veikli lietot vārdnīcas, alfabēts labi jāzina no galvas.

VINGRINĀJUMI