1. (30.) vingrinājums.
Ieliec tekstā pieturzīmes! Saliec pieturzīmes ( arī teikuma beigās)!
1. Kad mazā Nāriņa atsakās kļūt par zvejnieka līgavu jo viņam esot cilvēka dvēsele puisis noskumis dodas pie mācītāja
2. Lūgdams palīdzību mācītājam zvejniekpuisis saka Gribu atbrīvoties no savas dvēseles Nesaprotu kāpēc viņa man nepieciešama jo redzēt es to nevaru un pazīt arī nepazīstu
3. Mācītājs brīdina jaunekli Dvēsele cilvēkā ir pats cēlākais un Dievs mums to devis lai mēs to godam sargātu un nekādas šīszemes mantas nevar ar to salīdzināt Tā ir vērtīgāka par visu pasaules zeltu un derīgāka par visiem karaļu rubīniem
4. Tā nav ne plika vērdiņa vērta tirgotāji cenšas puisi pārliecināt
5. Jauneklis pamet savu dvēseli un dodas dzelmē pie savas skaistās Nāriņas
6. Puisis uzskata ka mīlestība ir vērtīgāka par visu
7. Mīlestība ir labāka par Gudrību un vērtīgāka par Bagātību un skaistāka par cilvēku meiteņu kājām Uguns nespēj to iznīcināt ūdens to nespēj to apdzēst domā jauneklis
(Pēc Oskara Vailda.)
2. (30.2.) vingrinājums.
Ieliec tekstā pieturzīmes!
Laimas māte pa pasauli staigādama iegriezās vēlā ziemas vakarā vientuļā mājiņā sasildīties Prom ejot, tā pasauca saimnieci Par to ka mani sasildīji vēlies trīs labas lietas
Kaut tur krāsns augšā desa ceptu saimniece tūliņ ātrumā ieteicās Un acumirklī cepa arī, ka čurkstēja vien Bet saimnieks pieskrēja klāt Ak tu vientiese kaut desas līkums tev labāk pie deguna pakārtos Vai nevarēji vēlēties naudu bagātību Bet acumirklī tas ko saimnieks bija teicis piepildījās Desas līkums tiešām karājās sievai pie deguna un nebija atņemams
Tagad vīrs sabijās un lūdza Laimas māti lai atņemot sievai līkumu pie deguna Laimes māte atņēma un aiziedama sacīja Jūs neesat pirmie kas vieglprātībā manas dāvanas izšķērduši Trīs lietas jums devu; trīs saņēmāt atpakaļ Ardievu
(Latviešu tautas pasaka.)
3. (30.3.) vingrinājums.
Saliec pieturzīmes (arī teikuma beigās)!
1. Boņuk vai tas Bibuks tev tā ļoti patīk vectēvs jautā mierīgi
2. Boņs satver galda malu abām rokām un atbild Tā lieta vecotēv ir tāda ka es Bibuku precēšu
3. Un Boņs grūti nopūšas jo ir dzirdējis ka tādus dzīvē vienreizīgus lēmumus pieņemot visi vīrieši nopūšas no sirds
4. Tēvam uznāk klepus māte aiziet pie plīts vectēvs sēž mierīgs kā saulē
sasilis akmens un smaida
5. Beidzot viņš saka Tev vēl nav pilni septiņi bet viņai jau divdesmit Vai tev nebūtu labāk precēt Domcānu Paulīni Viņa ir tavā vecumā
6. Boņs nopietni pakrata galvu un saka tikai vienu stingru vārdu Nē
7. Kāpēc tad tu dēls gribi precēt nevis jaunāku bet vecāku
8. Tāpēc nopietni atbild Boņs ka nevienu koku necērt no tievgaļa bet no resgaļa
9. To visu tu pateici kā īsts vīrs iesāk vectēvs Ja nu tā tad tā Bet saki man kāpēc tu negribi precēt Domcānu Paulīni
10. Boņs nopūšas un pakrata galvu To es nevaru teikt kad visi dzird vectēv Pateikšu tad kad iesim gulēt un būsim divi vien
(Pēc J. Klīdzēja.)
4. (31.) vingrinājums.
Izlasi tiešās runas teikumus no E. Ermansona absurdās lugas "Teicējs", izdomā piebildes, lieto dažādus sinonīmus vārdam "sacīt"! Saliec pieturzīmes!
Mēs atrodamies valodas iekšpusē. Visi vārdi ir sadalīti šķirās, starp kurām mēdz notikt šķiru cīņa.
Tātad tu esi vietniekvārds. Vai tu zini, ko tu aizvieto?
Neko neaizvietoju. Es esmu es pats.
Muļķības. Neviens nav viņš pats. Katrs ir vēl kaut kas.
Kur nu vēl vietniekvārdi!
Es gan priecājos, ka esmu lietvārds.
Vai tad lietvārdam ir labāk nekā vietniekārdam?
Protams, jo lietvārds neko neaizvieto. Tas vienkārši ir.
Es gan negribētu būt lietvārds, jo lietvārdi ir tādi vārdi kā "riebeklis", "tvans" un "cirkumflekss".
Kādas muļķības! Bet vispār labi ir tas, ka lietvārdam ir salīdzināmās pakāpes.
Pirmā dzirdēšana. Pamato savus izteikumus ar piemēriem!
Piemēram, skolēns ... Salīdzināmās pakāpes ir: skolēns skolotājs, visskolēnākais, tas ir direktors.
Slikti. Lieku tev pieci; ā, redzu, ka tu neesi apmierināts.
Nu labi - lai ir septiņi!
5. (32.) vingrinājums.
Liec vajadzīgās pieturzīmes!
Literatūras propagandas biroja sarīkojumā no zāles kāds pajautāja Vai jūs pazīstat visus latviešu rakstniekus
Jā grupas vadītājs atbildēja visai pārliecinoši
Sakiet kur strādā dramaturgs Harijs Gulbis
Mājās pie sava rakstāmgalda
Es domāju kādā darbvietā viņš strādā neatlaidās Gulbja talanta cienītājs
Viņš ir profesionāls rakstnieks un nestrādā nekur
Tā jau es domāju sarunu nobeidza zinātkārais klausītājs ka H. Gulbis ir tāds pats kā visi citi rakstnieki
| Iespiestā tekstā pēdiņu vietā lieto domuzīmi! - Tu pa vasarām aud? - Kad pamatīgi ielīst un laukā neko nevar darīt, tad pa brīžam iesēstos stellēs. - Kas tas būs? - Pūra sega. - Vai tad ņēmājs arī ir? - Ņēmāju, ka biezs, bet netīk manam prātiņam. Iespiestā tekstā tiešā runa sastopama arī tādā pierakstā. - Tu pa vasarām aud? mammucis jautāja. - Kad pamatīgi ielīst un laukā neko nevar darīt, tad pa brīžam iesēstos stellēs. - Kas tas būs? - Pūra sega. - Vai tad ņēmējs arī ir? - Ņēmēju, ka biezs, bet netīk manam prātiņam. |
6. (33.) vingrinājums.
Pievērs uzmanību pieturzīmju lietojumam teikumā! Norādi tos teikumus, kuros citāti iekļauti tekstā!
Astotajā dienā pēc lidmašīnas katastrofas tuksnesim, lidotājam un zēnam aptrūkst dzeramā ūdens. Viņi dodas tuksnesī meklēt aku, un, pārvarot dažādas grūtības, mazais princis saprot, ka "tuksnesis ir skaists, jo slēpj sevī kādu aku". Viņš saka lidotājam: "Tu sēdi uz kādas smilšu kāpas, visapkārt klusums, un tomēr klusumā kaut kas staro."
" Jā, vienalga, vai tā būtu māja vai zvaigzne, vai tuksnesis -," pēc brīža lidotājs atbild, "to, ka piešķir tiem skaistumu, mēs neredzam."
Zēns aizmieg, un lidotājs, paņēmis puisēnu uz rokām, nes viņu saudzīgi tālāk; Mazais princis ir tik trausls, ka lidotājam šķiet kā lampas liesmiņa, bet " lampas ļoti jāsargā: viena vēja brāzma var tās izdzēst". Kad rītausmā abi cilvēkbērni atrod aku, ūdens viņiem ir kaut kas vairāk nekā līdzeklis slāpju remdēšanai un lidotājs atceras: "Es pacēlu spaini pie viņa lūpām, un, acis aizvēris, viņš dzēra. Tas bija tik skaisti kā svētkos. Šo skaistumu bija radījis gājiens zem zvaigznēm, grieztuves dziesma un manu roku spēks. Sirdij tās bija kā dāvana."
7. (34.) vingrinājums.
Pēc izvēles iesaisti citātus vai citātu daļas tiešās runas teikumos, kā arī iekļauj tos savos teikumos!
Paraugs. Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat, lai ar jums dalos? I.Ziedonis iet pa dzīvi un taujā pēc pazīšanās zīmes: "Vai deg jums svecītes jums pirkstu galos?"
"Man ir zelta sirds," klusām atzīstas viens no I. Ziedoņa dzejas dīvainiem un vēl klusāk piebilst, "vai jūs gribat, lai ar jums dalos?"
"Vai jūs gribat, lai ar jums dalos?" šo jautājumu dzejnieks uzdod būtībā uzdod mums katram un, negaidot atbildi, iet projām.
Es iztēlojos, kā I. Ziedonis iet pie ļaudīm un viņam (..) "deg svecītes pirkstu galos". Tur viņš satiek savējos un aizdedzina viņējo svecītes. Arī "man ir zelta sirds", tikai es to slēpju no citiem: bail, ka mani nepārprot.
1. Un mīlestība tev sāpēs un dzīs,
degs, sadegs, kļūs sudrabā salta
un tik un tā reiz pazudīs.
- Bet tik un tā tā ir balta!
(I. Ziedonis.)2. Caur tavu sirdi mana sirds pēc sirdsapziņas iet.
(J. Peters par G. Merķeli.)
3. Rakstniekam aizejot, viņa mūžs paliek grāmatu plauktā.
(Z. Skujiņš.)4. Ja cilvēkam tiesības lemt par savu dzīvi, viņam tāpat ir tiesības izlemt, kādos darbos sevi pārvērst.
(Z. Skujiņš.)5. Kliedziena attālumā no sirds
dzīvo cilvēki un ceļ savas pilis
..tā ir pasaule kurā tev jāmācās dzīvot.
(K. Dimiters.)
6. Draugs ir cilvēks, ar kuru kopā
tu uzdrīksties būt pats.
(P. Brauna.)
7. Vislabāk, ja rodas šķērslis
viens par otru augstāks,
un ja ir draugu bariņš,
kas sauc: "Sarauj!"
(M. Kroma.)
8. Bet nebeidza dzīvot tikums,
un nepārstāja dzimt sējēji.
(O. Vācietis.)
8. (35.) vingrinājums.
Lieto atbilstošas pieturzīmes! Ar pasvītrojumu vai izrakstu mēģini atpazīt citātus!
1. Fricim Bārdam dzimtenes bērzi plaukstošām rokām svētī dīgstošo zāli Arvīdam Skalbem labi dzīvot zemē savā kur aiz kalna pretī panāk bērzi tāšu zābakos
2. Kad uzsniga sniegs Straumēnu ļaudīm likās ka tikai citādā veidā ir atgriezušās maija dienas ar pieziedējušiem ķiršiem un ābelēm
3. Varbūt arī mums der ieklausīties Leona Brieža pārdomās ka melnākajās naktīs blakām allaž iet mums rīts
4. Balti nosarmojis bērzs nepārprotami skaidri norāda kādam jābūt cilvēkam ar saknēm tam jāturas zemē bet balti mirdzošie zari ir jāstiepj saulei pretī tā domā rakstniece Z. Mauriņa
5. Kurts Fridrihsons mākslinieks uzskata ka cilvēks piedzimst ar ilgām un viņam vajadzētu ar tām nodzīvot visu savu laiku taču dzīvē lai cik skumji tas arī nebūtu tas tā nenotiek
9. (36.) vingrinājums
Pārveido tiešo runu netiešajā runā!
Tiešā runa.
Mākslinieks atgrūda Jasmīnu: ,,Kā tu iedrošinies līst karalienei Rozei priekšā?"
"Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus," aizvainoti atbildēja Jasmīns.
"Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam," mākslinieks viņu pamācīja, "par sodu tev jāpaliek pēdējam."
Jasmīns lepni teica: "Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšos!"
"Ak tā, kas tad tu tāds esi, ka negribi lūgties un locīties!?" mākslinieks noskaities ietrieca Jasmīnam sejā dzeltenas krāsas brizgas.
Tad viņš sāka kliegt: "Paliec tāds balts mūžu mūžos!"
10. (37.) vingrinājums.
Izlasi tekstus ar noģiedamo runu un uzskaiti tās pazīmes (jo vairāk, jo labāk)!
1. variants.
Fragments no E. Ādamsona romāna
"Sava ceļa gājējs".
"Bet, ja man ir vāja griba, man tā jāaudzina, lai viņa top stipra!" pacēla galvu Askolds. "Lai viņa top stipra!" Bet kā lai gribu izaudzina, kā lai stiprina? Kā?
Viņš arvien ātrāk grozīja globu un turpināja pārdomas. No laika gala viņu, pretēji citiem zēniem, valdzināja nevis Vasko da Gamas, Marko Polo un Kristapa Kolumba dēkas pasaules jūrās, bet gan - ar kādām ceļotāju rakstura īpašībām tās tika paveiktas. Viņš apbrīnoja vīrus ar stipru gribu Jūliju Cēzaru, Maķedonijas Aleksandru, Luteru, Frīdrihu Lielo, Napoleonu - taču apbrīnoja nevis kā citi zēni viņu varoņdarbus, bet viņu gribas spēku. Viņi pavēlēja tautām, karapulkiem, viņi pavēlēja arī sev.
"Lūk kas man jādara," priecīgs par laimīgo atklājumu, gandrīz skaļi iesaucās Askolds un, pametis globu un grāmatiņu par Kolumbu, strauji piecēlās. ,,Man jāpavēl sev, tāpat kā Maķedonijas Aleksandrs pavēlēja saviem karapulkiem un Luters saviem ticīgajiem! Tad es visu sasniegšu, ko gribēšu. Tikai jāiepotē sev, ka es visu varu!"
Askolds izplēsa no zaļās ,,+ un - " grāmatas baltu lapu un lieliem burtiem ar zīmuli uz tās rakstīja:
Pavēle sev Nr. 1.
Pavēlu sev audzināt savu gribu, padarot to stipru un nelokāmu.
Es.
Jā, tā bija pareiza pavēle. Pirmā pavēle citāda nemaz nevarēja būt, jo tikai ar stipru gribu var izveidot lielu personību, kas spēj iekarot pasauli.
Viņš vēlreiz ar zināmu pacilātību pārlasīja pavēli. Cik brīnišķīgi pavēlēt sev! Nu viņš jutās nesalīdzināmi stiprāks kā pirms šīs atziņas atrašanas. Tikai veids, kādā viņš pavēli bija uzrakstījis, viņu neapmierināja. Pavēli vajadzēja sacerēt un uzrakstīt daudz svinīgāk, lai tās ietekme būtu dziļāka.
Viņš tēva rakstāmā istabā sameklēja ļoti laba krīta papīra loksni un ar sarkanu un pamīšu zilu zīmuli lieliem kaligrāfiskiem burtiem rakstīja:
Pavēle sev Nr. 1. Tad padomāja, pasvītroja "Pavēle sev Nr. 1." un tajā vietā ierakstīja "Pavēļu pavēle sev", jo šai pavēlei vajadzēja kļūt par pamatu visām pārējām pavēlēm.
2. variants.
Fragments no R. Blaumaņa noveles
"Salna pavasarī".
,,Nudien, es nezinu, ko teikt! Man kauns! Tāds vecis! Ko gan viņš domā! Traki gan, par tiesu traki! Vai die, vai die, vai die, vai die!" Un atkal viņa smējās, un domas tai juku jukām skrēja pa galvu: "Septiņdesmit divi gadi... Atraitnis... Iepirkta māja... izmaksāta... neviena bērna... Saimniekgalā četras istabas un stikla porūzis...
Pēc trim četriem gadiem vecis būs beigts... varbūt pēc gada... Un liela nauda arī vēl esot... Un ābeļdārzs... un plūmes, un ķirši, un vīnogu stīgas mājas saules pusē, un vecis varbūt pēc pusgada būs beigts... vai die, vai die, un Andrs..."
3. variants.
Fragments no R. Ezeras miniatūras
"Cerība". (Janvāris).
Es nezinu, kas tas ir, un tomēr eju uz to. Tas, kam es tuvojos, ir neiespējams, taču es to redzu. Ja būtu augusta pusnakts, es domātu, ka tā malduguns, un īsi pēc jūlija saulrieta teiktu, ka jāņtārpiņš, un vilku mēnesī noturētu par pelēča aci. Bet aust Jaungada rīts. Zem matētā klusuma mežs nosūbējis kā sudrabs, un svīdums slinki maisa tumsu ar gaisu, maz pamazām atšķaidīdams par mijkrēsli. Te nav kam mirdzēt. Taču, apstrīdot loģiku, vāri spīguļo tas, kas nevar būt, tomēr ir un starp krēslas apņemtiem stumbriem uzlūko mani.
Izgaisa...
Un vienatne saslēdzas blīva un zaļa kā dīķa ūdens. Kas dega? Kas apdzisa? Un vai vispār bija? Varbūt vienīgi iedomu vīzija, redzes māns - varbūt tikai debesu asara nobira no bezvēja smaguma? Un piepeši ieraugu - to, kas nule bija vēl gaisma un nu jau pārtapusi par smaržu. No egles zara augšup stīdz dūmu strūkliņa, ar kuru maza svece izdveš pēdējo nopūtu. Rau, arī nekūp vairs! Bija vai nebija? Varbūt vienīgi šķitums, Maņas kļūme - tikai nojauta paspokojās un nogrima aiz apvāršņa?
Nekur neviena. Ne skaņas, ne kustības. Ne riepu pēdu, ne zoļu rievu. It kā guntiņu knābī būtu atnesis putns. Ko tā gribēja pastāstīt, no mijkrēšļa uzrunādama ar savu gaismu? Ka cilvēka Dzīvība ir kā sveces dzīvība? Es to zinu arī bez viņas.
Taču Liktenis upuri nepieņem - sāk snigt, un sniega dzīvība ir uguns nāve.
Ko domā egles, kad apsnieg? Vai apsniegot pārvar bailes no zāģu zobiem? Vai samierinās ar nenovēršamo un tikai īslaicīgi ieiet sniega baltajā patvērumā?
Bet naktī pār kupenām uzzied zvaigznāji. Nule dzimušas supernovas staro kopā ar sen apdzisušām Visuma vecavām. Vai tur, augstu augšā, ir arī mana zvaigzne? Vai sabirza pērnruden lielajā zvaigņu lietū, kritienā pārtapusi par skaņu? Reižreizēm no miega iztrūkstas bezvējš. No kokiem tad nogāžas sniega blāķi. Un izklausās, ka tur noslēpumaini staigā. Jo kādam tas taču ir jādara - jāstaigā un jāiededz cerības, lai pasaule neiegrimst tumsā.
11. (38.) vingrinājums
Izlasi dotos teikumus! Liec nepieciešamās pieturzīmes! Pasvītro teikuma priekšmetu un izteicēju! Aiz teikuma norādi tā veidu pēc uzbūves!
1. Vispirms Putekli bija ķēris lietus piliens un apdullinoši triecis pret asfaltu tad pusnoslāpušu ūdens to ierāvis notekā un kādu laiku griezis virpuļu virpuļiem līdz Puteklis paspējis pieķerties Saldējuma Mentītei.
2. Atjēdzies viņš tikai lielajā upē kad Mentīte peldējusi garām krāsainiem kuģiem; viņš saucis palīgā bet uz kuģa neviens nav dzirdējis jo enkuri žvadzējuši celtņi žņerkstējuši un viļņi žļakstējuši.
3. Tuvojusies ziema sācis snigt sniegs bet Puteklis bijis pliks un dabūjis iesnas un sācis šķaudīt.
4. Un Mentīte teikusi tas ir labi ka Puteklis šķauda ar katru šķaudienu Mentīte noraustoties un tiekot pagrūsta mazliet uz priekšu.
5. Puteklim nav bijušas nekādas cerības viņš neko nav zinājis par tādu pavasari kas nāk pēc ziemas.
6. Puteklis tomēr izglābies bet bijis pavisam bēdīgs ka viņa brāļus visi triec dzen nost slauka prom.
(Pēc I. Ziedoņa.)
12. (39.) vingrinājums
Lasi doto tekstu un liec nepieciešamās pieturzīmes!
1. variants.
Z. Skujiņš "Ko nozīmē kalpot?"
Dzīve ir nemitīgs maiņas tirgus. Mūžs iegūst jēgu ja savas minūtes stundas un dienas pacenšamies izmainīt pret vairāk vai mazāk nozīmīgiem darbiem. Tas attiecas uz ikvienu arī rakstnieku šo stundu es neesmu zaudējis tā apmainīta pret labu teikumu šo mēnesi neesmu paspēlējis tas pārvērsts romāna nodaļā. Rakstniekam aizejot viņa mūžs paliek grāmatu plauktā.
Traģiski ja par rakstnieku iznāk teikt: tas ko viņš atstājis nav viņš pats. Viņš paļāvās modei viņš izlikās.
Protams katrs iet to ceļu ko pats izvēlas. Katrs pļauj ko sējis. Linards Laicens sāka kā ugunīgs neatkarības cīnītājs un beidza kā kareivīgs internacionālists. Akuraters tieši otrādi iesāka kā revolucionārs bet mūžu piepildīja daudzinot savu tautu un savu zemi.
Kopš pastāv literatūra krustojušās un sadūrušās dažādas strāvas radot cīniņus un spriedzi romantiķi un kareivīgie naturālisti nacionālisti un kosmopolītiskie humānisti tradicionālisti un avangardisti utt. u.t.jpr. Vieni aicinājuši uz koncentrēšanos savpatībā otri ieplūšanu kopībā.
Mūsu rīcībā ir bagātīga pieredze būtu neprāts neizdarīt secinājumus. Arī strīdā par rakstnieka kalpošanas jēgu kas pašlaik uzmutuļojis latviešu sabiedrībā dažādās zemēs. Ieskatīsimies taču Jansona - Brauna diskusijā ar Blaumani vai Edvarta Virzas strīdā ar Zentu Mauriņu un Rihardu Rudzīti.
2. variants.
Ir zināms ka okeānos pagaidām maz noskaidrotos apstākļos rodas milzīgi viļņi cunami kas drāžas uz priekšu netaupot ceļā neko. Arī literatūrā laiku pa laikam rodas viļņi kas rauj uz priekšu ar stihijas spēku. Gan mazas laiviņas gan lieli kuģi pēkšņi it kā nonāk augstākas varas tvērienā. Sāk figurēt mīti par negrozāmo patiesību gudrības kvintesenci jaunrades vienīgo iespēju utt. Bet nāk jauni viļņojumi un par iepriekšējām patiesībām literārajos krastos stāsta vraki un drazas.
Jautājums manuprāt jāizšķir katram pašam duelī ar sirdsapziņu pret ko es savu mūžu gribu apmainīt? Ko es uzskatu par augstāko vērtību? Kam pēc manas saprašanas vērtība maza?
Ja cilvēkam tiesības lemt par savu dzīvi (pat pašnāvību) viņam tāpat ir tiesības izlemt kādos darbos sevi pārvērst.
Ko nozīmē - kalpot? Būt noderīgam? Vai es gribu būt noderīgs savai zemei savai tautai savai valstij? Un ja es nebūšu noderīgs kam es būšu vajadzīgs? Kārtējai - šoreiz nekalpošanas - modei? Svarīgāks par jautājumu ,,kalpot" vai ,,nekalpot" ir jautājums ,,kam un kāpēc kalpot" vai ,,kam un kāpēc nekalpot".
Man neviens nevarēs iestāstīt ka Skalbe ir slikts dzejnieks jo kalpojis rakstīdams ,,mūžam zili ir Latvijas kalni". Tāpat mani neviens nepārliecinās ka Baumaņu Kārlis zaudējis vērtību jo kalpojis dodams vārdus tautas lūgšanai ,,Dievs, svētī Latviju!"