Indoeiropiešu valodu saime ir ļoti plaša. Sākotnēji tā bija izplatīta tikai Eiropā un vienā Āzijas daļā - Indijā un Irānā. No tā nāk arī nosaukums - indoeiropiešu valodas, kuru ievedis T.Jungs (1813). Tagad pie šās valodu saimes piederīgās valodas ir izplatījušās arī Amerikā un citās pasaules daļās.

Pēc indoeiropiešu pamatvalodas velāro līdzskaņu tālākās attīstības rezultātiem indoeiropiešu valodas iedala divās grupās. Viena grupa kādreizējos mīkstinātos velāros līdzskaņus k', g' saglabā, otra tos pārvērš par sibilantiem jeb šņēceņiem un svelpeņiem (s, š, z, ž). Pirmo grupu sauc par centum grupu (izrunā kentum), otro - par satem grupu- pēc vārda simts latīņu un zenda valodās. Pie centum grupas pieder ģermāņu, ķeltu, itāļu, grieķu valodas, pie satema grupas - indiešu, irāņu, slāvu, baltu, armēņu, albāņu valodas. Hetu-luviešu valodas stāv vidū starp abām grupām: šajās valodās k' pārvērties par s tikai u priekšā.

Indoeiropiešu pamatvaloda pastāvējusi apmēram pirms 7- 8 gadu tūkstošiem. Vairums pētnieku domā, ka indoeiropiešu pirmdzimtene bijusi Austrumeiropā kaut kur starp Baltijas un Kaspijas jūrām. Pēc B.Hornunga domām indoeiropiešu pamatvaloda sākusi sadalīties atsevišķās valodās ne vēlāk kā pirms 5000 gadu.

Zinātnē ir norādīts uz aizvēsturiskiem sakariem starp indoeiropiešu un semītu, kā arī indoeiropiešu un somugru valodām. Ir konstatēts zināms daudzums kopēju vārdu, līdzīgu sintaktisku konstrukciju (nominatīvā konstrukcija) un dažas citas kopējas gramatiskas parādības.

Indoeiropiešu valodu saimei ir šādas valodu grupas:

1) indoirāņu,

2) slāvu,

3) baltu valodas,

4) albāņu valoda,

5) armēņu valoda,

6) tohāru un hetu-luviešu valodas,

7) ģermāņu,

8) ķeltu,

9) itāļu,

10) romāņu valodas,

11) grieķu valoda,

12) Apenīnu pussalas senās valodas.