Leksikogrāfija ir ļoti cieši saistīta ar leksikoloģiju leksikogrāfija ir tuvākā leksikoloģijas robežzinātne. Abām zinātnēm ir viens pētīšanas objekts - vārds, tā nozīme, lietošana, izcelšanās. Leksikogrāfija izmanto leksikoloģijas atzinumus, bet leksikogrāfijai ir savi īpaši uzdevumi - vārdnīcu rakstīšana. Dažreiz ar vārdu leksikogrāfija apzīmē arī vārdnīcu rakstīšanas rezultātus - uzrakstīto vārdnīcu kopumu.

Leksikogrāfija apraksta vārdu krājumu vārdnīcas veidā. Atkarībā no tā, vai vārdnīcā aprakstīti vārdi vai to nosauktie priekšmeti, parādības un jēdzieni, izšķir filoloģiskās un enciklopēdiskās vārdnīcas. Filoloģisko vārdnīcu aprakstīšanas objekts ir vārdi kā valodas vienības (to gramatiskais raksturojums, semantiskā struktūra, lietojums, vieta vārdu krājumā, attieksmes pret citiem vārdiem u. tml.); enciklopēdiskās vārdnīcas no sava laika zinātnes viedokļa raksturo vārdu apzīmētās parādības, dod īsas ziņas par to būtību, vēsturisko attīstību, rāda sakarus ar citām parādībām.

Savdabīgā veidā vārdu krājumu atspoguļo vārdnīcas. Tajās noteiktā kārtībā ir sakopots iespējami daudz vārdu. Zinot vārdu sakārtošanas principus, vārdnīcā var viegli atrast jebkuru vārdu un iegūt par to vajadzīgo informāciju. Par kārtojuma principu līdz šim visbiežāk izmantots alfabēts - alfabēta burtu secība. Vārdi, kas sākas ar vienu burtu, ir sakopoti vienuviet. Arī viena burta robežās katram vārdam ir sava vieta. To panāk, vārdus, kas sākas ar vienu burtu, grupējot pakāpeniski pēc otrā, trešā burta un nākamajiem burtiem. Tādējādi katra vārda vieta ir stingri noteikta - tas var atrasties tikai vienā vietā. Tas ir nepieciešams, lai viegli, bez liekas meklēšanas vārdu varētu atrast.

Lai ar vārdnīcu varētu viegli un veikli rīkoties, jāzina tās iekārtojums un īpatnības. Par to vārdnīcā parasti ir doti īpaši norādījumi, ar kuriem jāiepazīstas. Jāatrod saīsinājumu saraksts, lai vajadzības gadījumā varētu tajā ieskatīties. It sevišķi labi jāprot orientēties alfabētā. Tagad ir parasts garos patskaņus, divskaņus ie un līdzskaņus dz, dž kā atsevišķas alfabēta vienības neizdalīt (citāda prakse ir vecākajās vārdnīcās).

Vārdu, kas vārdnīcā izcelts kā atsevišķa vienība, sauc par šķirkļa vārdu, bet šķirkļa vārdu kopā ar tam piederīgo tekstu - par šķirkli. Šķirklī par vārdu ir dotas visas ziņas, kas izriet no vārdnīcas rakstīšanas principiem.

Leksikogrāfijā sastopami dažādi vārdnīcu iedalījumi. Viens no tādiem ir dalījums vispārīgajās vārdnīcās un speciālajās vārdnīcās.

Vispārīgās vārdnīcas:

Speciālās vārdnīcas:

• attēlu vārdnīcas
• biežuma vārdnīcas
• elektroniskās vārdnīcas
• etimoloģiskās vārdnīcas
• frazeoloģijas vārnīcas
• inversās vārdnīcas
• īpašvārdu pareizrakstības vārdnīcas
• izloksnes vārnīcas
• leksikas minimuma vārdnīcas
• pareizrakstības vārdnīcas
• pareizrunas vārdnīcas
• personvārdu vārdnīcas
• saīsinājumu vārdnīcas
• sinonīmu vārdnīcas
• stenogrāfijas vārdnīcas
• svešvārdu vārdnīcas
• terminu vārdnīcas (arī biļeteni)
• toponīmu vārdnīcas        
• u.c.

Viens no uzziņu literatūras veidiem, ārēji līdzīgs vārdnīcām, ir enciklopēdijas [fr. encyklopedie < gr. enkyklios paideia - mācība visā zinību lokā].