Ieskats latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē

Latviešu valodas ortogrāfijas attīstība lielā mērā ir saistīta ar latviešu literārās valodas, konkrēti, rakstu valodas, attīstību. Pirmsākumos latviešu valodā rakstīja ar tā saucamajiem gotu jeb fraktūras burtiem.

Par impulsu latviešu valodas rakstības veidošanā kļūst reformācija, kuras rezultātā rodas pirmās grāmatas latviešu valodā. Latviešu rakstu valodas dibinātāji ir 16.gs. vācu mācītāji, kas latviešu valodu pratuši samērā vāji un latviešu ortogrāfiju veidojuši uz lejasvācu ortogrāfijas pamatiem.

Šai ortogrāfijai ir raksturīgs:

• neuzsvērtā zilbē latviešu valodas īsos patskaņus (a, e, i, u) aizstāj ar lejasvācu e tādēļ, ka vidus lejasvācu valodā neuzsvērti īsi patskaņi ir stipri vājināti un cits no cita nav atšķirami, piemēram,

• garo patskaņu apzīmēšanai uzsvērtās zilbēs raksta divus īsus patskaņus piemēram,

vai arī par garumzīmi kalpo aiz attiecīgā garā patskaņa sekojošais e vai h, piemēram,

• īsu patskani uzsvērtā zilbē, ja neseko līdzskaņu grupa, apzīmē sekojošo līdzskani dubultojot, piemēram,

• divskani uo attēlo kā oo, piemēram,

• c, s, z, dz, č, š, ž, dž apzīmē ar dažādiem burtiem, balsīgie līdzskaņi nav šķirti no nebalsīgajiem, un nav konsekvences, kuru burtu lietot attiecīgās skaņas apzīmēšanai, piemēram,

Kopumā šai lejasvācu ortogrāfijai, kas piemērota latviešu valodai, nav īstas konsekvences. Ortogrāfija atkarīga no katra konkrētā autora rakstības. Līdz galam netiek izveidoti ortogrāfijas principi.

17.gs. svarīgus labojumus ortogrāfijā ievieš Georgs Mancelis, kuri kļūst par latviešu rakstu valodas standartu līdz pat 19.gs. vidum:

• Šķirti garie un īsie patskaņi, garo patskaņu apzīmēšanai (piedēklī gan nekonsekventi) lietojot burtu h, ( lai arī reizēm ī tiek attēlots ar ie), piemēram,

• ie tiek apzīmēts ar ee, piemēram,

• šķirts arī šaurais un platais e, ē, piemēram,

• precīzi mēģināts attēlot gala zilbju patskaņus, izņemot dsk. ģenitīvā galotnes -u vietā rakstīts -o un apstākļa vārdos i vietā rakstīts e, piemēram,

• līdzskaņa mīkstinājums rādīts ar burta pārsvītrojumu (arī ŗ), piemēram,

• mēģināts šķirt arī s, z, š, ž, c, dz, dž, bet nekonsekventi, piemēram,

Manceļa izveidotā latviešu valodas ortogrāfija ir krietns solis uz priekšu latviešu rakstu valodas pilnveidošanā. Lai arī šī ortogrāfija joprojām ir diezgan nelatviska, tomēr tā ir balstīta uz Manceļa izstrādātiem latviešu valodas pareizrakstības principiem un tajā ir jūtami tagadējās latviešu valodas ortogrāfijas iedīgļi.

Nākošais posms latviešu rakstu valodas un ortogrāfijas attīstībā bija jaunlatviešu laiks - 19.gs. vidus, kad J. Alunāns savā apcerējumā "Kāds vārds par latviešu valodu", kas pievienots viņa "Dziesmiņām", kā vienu no galvenajiem uzdevumiem min arī latviešu valodas ortogrāfijas reformēšanu. Pēc rūpīgas iepazīšanās ar visu, kas rakstīts latviski un par latviešu valodu, viņš galu galā nonāk pie secinājuma, ka "lielākā grāmatu daļā, kas līdz šim ļaudīs izgājušas, valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta."

J. Alunāns, K. Biezbārdis, A. Kronvalds un citi jaunlatvieši atbalsta Jura Bāra priekšlikumu, ko viņš izsaka žurnālā "Magazīna" 1847.gadā, pāriet no gotu burtiem jeb fraktūras uz latīņu burtiem jeb antīkvu - burtiem, ko mūsdienās visā pasaulē lieto visvairāk. Antīkva tika lietota arī K. Valdemāra redakcijā izdotajā "Krievu - latviešu - vācu vārdnīcā" un "Latviešu - krievu - vācu vārdnīcā", kur vērojami šādi principi:

• patskaņu garums rādīts ar burtu h un tikai vārdu saknē, piemēram,

• divskanis ie apzīmēts ar ee, tāpat kā Manceļa ortogrāfijā, piemēram,

• divskanis o [uo] attēlots ar o, tādējādi burts o apzīmē dažādi runājamas skaņas, piemēram,

osis, bļoda, blokada, bombardeereht;

• c apzīmēts ar z, dz ar ds , z ar s , š ar sch, ž ar zch, piemēram,

• ŗ, ļ, ņ, ķ rakstīti atbilstoši mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas likumiem, piemēram,

• ģ turpretī rakstīts ar pārsvītrojumu, piemēram,

Jaunlatviešu devums latviešu valodas ortogrāfijā ir ievērojams. Daudzu autoru darbos tiek meklēti jauni līdzekļi ortogrāfijas uzlabošanai, taču tādas rakstības problēmas, kā piemēram, vienotu ortogrāfijas principu izveide, paliek neatrisinātas.

Mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas pamatus izveido J. Endzelīns un K. Mīlenbahs no 1907.g. līdz 1910.gadam, darbojoties Rīgas Latviešu Biedrības pareizrakstības komisijā. Svarīgākie principi:

• Patskaņu garums apzīmēts ar svītriņu virs burta gan saknē, gan priedēklī, piedēklī un galotnē;

• Divskanim, kas agrāk tiek rakstīts ar ee, dots apzīmējums ie, bet divskanim o - uo, piemēram,

• Šauro un plato e, ē apzīmē vienādi;

• Pašreizējo rakstības veidu iegūst līdzskaņi s, z, š, ž, c, č, dz, dž, v, ļ, ņ un ŗ.

Diemžēl jaunā ortogrāfija ieviešas praksē tikai divdesmitajos gados, turklāt bez divskaņa o apzīmējuma ar uo. Tas ir saistīts ar to, ka sākas 1. Pasaules karš, kura laikā, piemēram, P.Stučkas valdība pieņem lēmumu, ka divskani uo ir jāraksta kā ue un divskani ie savukārt kā ia.

Pilnībā latviešu valodā antīkva nostiprinās tikai trīsdesmito gadu otrajā pusē, un līdz tam antīkva un fraktūra tiek lietotas paralēli. Šai laikā tiek izdotas arī īpašas pareizrakstības vārdnīcas un norādījumi par izrunu un rakstību.

Latviešu valodas ortogrāfijas vēsturiskais aspekts izceļas īpaši ar to, ka jebkura ortogrāfijas sistēmas nepilnība tiešā veidā ietekmē latviešu valodas izrunu un pareizrakstību, kā piemēram ŗ gadījumā, vai arī e, ē un o, ō un uo lietošanas problēmas.

Pašreiz latviešu valodā ir divas ortogrāfijas, no kurām viena ir balstīta uz 1995. gadā izdoto "Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcu", bet otra uz ārzemēs 1993. gadā izdoto "Latviešu valodas vārdnīcu", kur galvenokārt apskatīta latviešu valodas pareizruna un pareizrakstība.

Galvenās atšķirības:

• garo patskaņu apzīmēšana svešvārdos, piemēram,

• divskaņu rakstība svešvārdos, piemēram,

• h un ch burtu lietojums, piemēram,

• r un ŗ burtu lietojums latviskas cilmes vārdos, piemēram,

Paraugs Manceļa ortogrāfijas un mūsdienu latviešu ortogrāfijas salīdzinājumam.

Paraugs Glika ortogrāfijas, mūsu gadsimta sākuma ortogrāfijas un mūsdienu latviešu ortogrāfijas salīdzinājumam.