Genealoģiskajā klasifikācijā (grieķu genealogia 'raduraksti') kārto valodas saimēs un grupās pēc radniecības. Valodas grupē radniecīgu valodu saimēs pēc to izcelšanās no vienas kopējas valodas, kura pastāvējusi vairākos dialektos. Kopējo valodu, no kuras dialektiem cēlušās visas radu valodas, sauc par pamatvalodu jeb pirmvalodu. Tā, piemēram, latīņu valoda ir pamatvaloda visām romāņu valodām. Dažas valodu saimes ir ļoti plašas, piemēram, indoeiropiešu valodu saime, somugru valodu saime. Taču ir arī saimes, kuras veido tikai dažas vai pat tikai viena valoda.

Pavisam izšķir ap 200 radniecīgu valodu saimju, piemēram:

• indoeiropiešu valodu saimi,

• basku valodu,

• ibēru valodu,

• kaukāziešu valodu saimi,

• Senās Priekšāzijas valodas,

• somugru valodu saimi,

• samodiešu valodu saimi,

• tjurku valodu saimi,

• mongoļu valodu saimi,

• tungusu-mandžūru valodu saimi,

• korejiešu valodas,

• japāņu valodu,

• dravīdu valodu saimi,

• austronēziešu valodu saimi,

• ķīniešu-tibetiešu valodu saimi,

• čukču kamčadalu valodu saimi,

• paleoaziātu valodu saimi,

• eskimosu-aleutu valodu grupu,

• Amerikas indiāņu valodas,

• semītu-hamītu valodu saimi,

• paloeafrikāņu valodu saimi,

• papuasu valodas,

• austrāliešu valodu saimi.

Dažas valodu saimes (piemēram, indoeiropiešu) ir izpētītas vairāk, citas mazāk.

Radniecīgo valodu saimes savukārt var sadalīt grupās, grupas - apakšgrupās utt., piemēram; indoeiropiešu valodu saimē var izšķirt slāvu baltu, ģermānu, irāņu un citas grupas, slāvu valodu grupā - austrumu, dienvidu un rietumu slāvu apakšgrupas; austrumslāvu apakšgrupā savukārt krievu, ukraiņu un baltkrievu valodas.

Radniecīgas valodas no savas pamatvalodas ir mantojušas kopējus elementus fonētiskajā sistēmā, gramatiskajā iekārtā un vārdu pamatfondā. Radniecīgas valodas ir pamatvalodas kādreizējie dialekti, kas ar laiku attīstījušies par patstāvīgām valodām. Vienas valodas dialekti, pārvērzdamies par patstāvīgām radniecīgām valodām, izveido valodu saimi.

Radniecīgo valodu ģenētiskos sakarus pēta ar salīdzinoši vēsturisko metodi, kura ļauj noteikt šos sakarus pat tādos gadījumos, kad salīdzināmo radniecīgo valodu gramatiskā iekārta un fonētiskā sistēma vēstures gaitā ir pārveidojusies gandrīz līdz nepazīšanai.

Vēsturē ir daudz gadījumu, kad zināma valoda izplatījusies apgabalā, kur līdz tam iedzīvotāji runājuši kādu citu valodu. Agrākās valodas pēdas jaunajā valodā sauc par valodas substrātu jeb apakšslāni.