1. Literārās valodas stili

1) Stilu daudzveidības veicinātāji faktori

Mūsdienu literārās valodas būtiska pazīme ir stilu daudzveidība.

Stilu daudzveidību sekmē:

1) pati valoda;

2) valodas lietotāji;

3) vide un apstākļi, kādos attīstās valoda un atrodas valodas lietotājs.

Valoda pati ietver vairākus būtiskus priekšnosacījumus, kuri ir stilu daudzveidības pamats gan valodas rakstu, gan runas formā, gan nesaistītā, gan saistītā valodā. Šie priekšnosacījumi ir:

1) vārdu ekspresīvā spēja būt stilistiski daudznozīmīgiem (stilistiski neitrāliem, stilistiski ekspresīviem);

2) vārds elastības spēja, kas atklājas, piemēram, citu valodu elementu adaptācijas procesā;

3) vārdu piemērošanās spēja, kas veicina cilvēka izvēlēto izteikšanu un kad jāraksturo un jāapraksta gan mērķtiecīgi izvēlētas, gan spontānas, nejaušas situācijas.

Valodas lietotājs sekmē stilu daudzveidību. Tas izriet no cilvēka attieksmēm pret apkārtējo pasauli un ir saistīts ar viņa iekšējās dzīvos izjutām. Būtiskas ir vairākas situācijas:

1) cilvēka vēlme izskaidrot apkārtējo vidi;

2) prasme raksturot sevi un apkārtējo pasauli atkarā no situācijas un konkrētiem vai vēlamiem apstākļiem;

3) nepieciešamība izteikt savu emocionālo attieksmi pret apkārtējo vidi.

Vide un apstākļi vienmēr ietekmējuši stilu daudzveidību. Visraksturīgākais posms katras valodas dzīvē, kad valoda stilistiski ļoti strauji progresē, ir tās pārtapšana par kādas nācijas literāro rakstu valodu. Latviešu valodā tas ir jaunlatviešu posms, kad arī radās pirmie mēģinājumi veidot latviešu valodu kā sazarotu un spējpilnu stilistisku sistēmu. Par pirmajiem programmatiskajiem rakstiem, kuros uzsvērta doma par latviešu valodu kā stilistiski. Daudzveidību sistēmu, jā izlūko J. Alunāna raksti, piemēram, "Kāds vārds par latviešu valodu", kurš pievienots "Dziesmiņām", raksts "Par latviešu valodu", kas publicēts "Pēterburgas Avīzēm", 1862. gadā, raksts "Par latviešu valodā taisāmiem vārdiem" publicēts "Mājas Viesī" 1857. gadā, arī raksts "Valoda un mūzika dabā", publicēts krājumā "Sēta, daba, pasaule". ( 1. grāmata ).

Vides iespaids uz kādos valodas stilistiskās sistēmas attīstību saistīts ar tulkošanai labvēlīgu apstākļu rašanos. Latviešu valodā nozīmīgākie notikumi, kad, ja tā vārētu teikt, notikusi strauja un kvalitatīva attīstība ir pirmais Bībeļu tulkojums latviešu valodā, Bībeles, "Fausta" tulkojums. Ieskatam R. Veidemanes publikācija "Stilistiskās sistēmas aizsākumi Glika - Bībeles tulkojumā" (krāj. Valodas aktualitātes - 1987).

Ekstralingvistisko kontaktu ietekmē pakāpeniski ir veidojušies tādi stilistiskie līmeņi kā lietišķo rakstu stils, zinātniskais stils, populārzinātniskais stils.

Mūsdienu posmā pastiprināta uzmanība tiek veltīta šo stilistisko apakšsistēmu pilnveidei, it īpaši, sakot ar 60 gadiem, kad stilistiskos jautājumi tiek pētīti un analizēti koptas literārās valodas resp. valodas kultūras aspektā.

Ieskatam R. Veidemanes publikācija "Publicistikas stila specifika un ietekmes līdzekļu izvēle" (LVKJ 1969, 20. - 26.)

Tieši pēdējā laikā uzmanību pievērta tādam publicistikas stila paveidam kā runātā publicistikas valoda (radio, TV). Raksturīga iezīme, ka ieinteresētību par runas stilu presē, radio, TV pauž ne tikai valodnieki. Kad savus vērojumus par runāto valodu resp. masu mediju valodu pauž citu kultūrprofesiju pārstāvji - rakstnieki, filozofi, tulkotāji - tad novēroto valodas resp. stilistisko nepilnību bieži ir plašākā kultūrkontekstā balstīts, bieži arī paass vai pat ļoti ass un dzēlīgs.

Ieskatam J. Šlapina raksts "Valoda kā mērķis un līdzeklis cīņā par varu" (krāj. "Latviešu valoda - esamība, vide, konteksti", Rīga, 1997, 74. - 77. lpp.

Minētās valodai piemītošās pazīmes un stilistiskās attīstības nosacījumi laika gaitā sekmējuši tāda būtiskas vārdam piemītošas īpašības attīstību kā vārda stilistiskā daudznozīmība.

 

2) Vārda stilistiskā daudznozīmība

Vārdu stilistiskajai daudznozīmībai īpaša uzmanība tiek pievērsta tās ( rakstu formas veidošanā, kad valodas stilistisko līdzekļu apzināšana kļūst aktuāla. Tā, piemēram, jau pašos senākajos latviešu valodas aprakstos vienlaikus ar gramatiskās sistēmas raksturojumu tiek miegts ieskats par spilgtākajām stilistiskajām valodas iezīmēm. 17.g. Adolfija gramatikā vārdu atvasināšanas sadaļā, kur aplūkoti raksturīgākie deminutīvu darināšanas modeļi, dotas piezīmes par pamazināmo vārdu resp. izskaņu stilistiski ekspresīvajām iespējām. Minēts, piemēram, ka frāzi, "tas jo tāds kurpnieciņš " valodā lieto ar ironisku nozīmes niansi.

Vārda stilistiskā daudznozīmība laika gaitā mainās. Piemēram, darbības vārds glūnēt mūsdienu nozīmē iekļaujas sinonīmu rindā, kur apvienoti vārdi ar nozīmi skatīties. Glūnēt papildina sinonīmu rindu kā stilistiski iekrāsots vārds, kuru lieto negatīva emocionāla vērtējuma izteikšanai. Bet 19. gs. otrajā pusē, kā liecina jaunlatviešu pirmie teksti resp. tulkojumi, vārdam glūnēt piemitusi neitrāla nozīmē vai arī, iespējams, ka neitrālā nozīmes nianse tam mēģināta piešķirt:

Ko, mednieks, glūni? Stirnu šaut pagalam.

Raksturīgi, ka koptas literāras valodas posmā, vārda stilistiskā daudznozīmība tiek mērķtiecīgi veidota. Piemēram, 20., 30. gados J. Endzelīns, balstīdamies uz plašiem vērojumiem valodas vēsturē, mēģināja papildināt, koriģēt atsevišķu vārdu vai vārddarināšanas modeļu stilistiskās lietošanas nosacījumus. Piemēram, analizējot vienas saknes atvasinājumiem ar izskaņām -onis un -tājs. Profesors J. Endzelīns ieteica diferencēt atsevišķu atvasinājumu pāru nozīmes un tā atvasinājumu lidotājs lietot ar nozīmi, tāds, kas lido vispār un atvasinājumu lidonis ar nozīmi profesionāls lidotājs. Šis ieteikums valodā neiedibinās, ļoti iespējams, ka šķērslis ir bijis tieši stilistiski ekspresīvā nianse, kas piemīt atvasinājumam ar -onis tāda vienas saknes vārdu pārī kā darbonis/darbinieks, kur atvasinājumu ar -onis lieto kritiski vērtējošas attieksmes izteikšanai.

Vārda stilistiskā daudznozīmība ir saistīta arī ar kultūrvidi vai precīzāk, ir kultūrvides noteikta. Ir īpatni gadījumi, kas liecina, ka kultūrvides nosacījumi izbāl, izzūd no valodas lietotāju apziņas, bet stilistiski ekspresīvie, turpinot pastāvēt, it kā kompensē jau nezināmos vai neskaidros vārda rašanās resp. lietojuma motīvus.

Ieskatam A. Gātera skaidrojums par atvasinājuma birīte lietojumu tautasdziesmās rakstā "Aitas vārda apzīmējums birīte". ( Ceļi XII, Lunda 1965, 32. - 36. )

Uzdevumi.

 

Mūsdienu posmā, it īpaši pēdējo desmit gadu laikā, stilistiskas jautājumus saista ar valodas kultūras problēmām. Stila problēmas ir kļuvušas par koptas literārās valodas pamattēmu. Prasības, ko izvirza valodai stila pilnveidošanā ir vairākas:

1) valodas pareizība;

2) valodas skaidrība;

3) valodas precizitāte;

4) valodas tīrība;

5) valodas koncentrētība;

6) valodas vienkāršība;

7) valodas bagātība;

8) valodas dzīvums;

9) valodas tēlainība;

10) valodas ietekmīgums;

11) valodas labskaņa.

Ieskatam nodaļas no profesora J.Rozenberga pētījuma "Latviešu valodas stilistiska", Rīga, 1995, (55. - 68.).

 

3) Stila prasmes veidošana

Minētās valodai piemītošās pazīmes, stilistiskie nosacījumi, kas radušas kultūrvides kontekstā, kā arī cilvēku radītas prasības, ko viņš vērš pret koptu literāro valodu vai, precīzāk, prasību nosacījumi, ko viņš pieprasa no stilistiski daudzveidīgas valodas ietekmē stilu klasifikāciju, kas ir būtiska katras valodas sistēmā gan teorētiskā skatījumā, gan arī nepieciešama stilu apguvē, stila prasmes veidošanā.

Uzdevumi.

 

2. Stilu klasifikācija

1) Klasifikācija teorētiskajos pētījumos

Iepriekšminētie kultūrvides nosacījumi, cilvēka radītie prasījumi met valodu, valodas attīstības dažādie aktivitātes posmi ir radījuši gan labvēlīgu vidi gan arī izraisījuši grūtības stilu klasifikācijā.

Tāpēc, šķiet, nacionāla ir tā pieeja, kas veidota skolu praksē, proti, tiek akcentētas stilu atšķirības.

Tomēr jāpatur prātā tas, ka šāda racionāla risinājuma pamats tomēr ir vispusīgi pētījumi teorētiskā aspektā, kā arī ilglaicīgi vērojumi par stilu sistēmas attīstību latviešu valodā.

Ieskatam profesors J.Rozenberga viedoklis par stilistiskas kā valodniecības nozares mērķiem un uzvedumiem.

Saistībā ar šīm prasībām veidota arī latviešu valodas stilu klasifikācija:

1) funkcionālie stili:

a) zinātniskās un populārzinātniskās valodas stils,

b) lietišķo rakstu valodas stils,

c) publicistikas valodas stils,

d) literārās sarunvalodas stils,

e) daiļliteratūras valodas stils;

2) emocionāli ekspresīvie stili:

a) oficiālais stils,

b) svinīgais stils,

c) sirsnīgais stils,

d) humoristiskais stils,

e) ironiskais stils,

f) satīriskais stils.

Uzdevumi.

 

2) Klasifikācija prakses aspektā

Salīdzinājumam, kā stilu mācības pamati tiek skatīti skolu praksē: R.Lāces grāmata (219.-225. lpp.).

Salīdzinot J.Rozenberga plašo monogrāfisko pētījumu un skolu vajadzībām izveidoto mācību par stilu, redzams, ka skolu praksē būtiskais ir:

1) stila definīcija;

2) stilu klasifikācija;

3) stilistisko līdzekļu analīze.

Kā jau iepriekš minēts, kā ļoti veiksmīgs paņēmiens, lai labāk iedziļinātos stilistiskas problēmās, ir valodai piemītošo stilistisko atšķirību akcentējums.

 

3) Stilistiskās atšķirības

Raksturīgi, ka šī veiksmīga pieeja stilu mācība balstīta uz pētījumiem un vērojumiem valodas leksikas līmēm, kas savukārt balstīta latviešu stilistiskas pētījumu tradīcijās, bet pēdējo gadu laikā tradicionālie aprakstošie pētījumi tiek papildināti ar rezultātiem, kuri iegūti izmantojot statistiskās metodes.

Ieskatam nodaļas no grāmatas "Latviešu valoda vidusskolai". R, 1998, ( 91. - 104. )

Pēdējo gadu laikā īpaša interese radusies par sarunvalodas stilu, konkrēti, par šī stila attīstības tendencēm.

Ieskatam V.Ernstsones pētījums "Deviņdesmito gadu sarunvaloda Austrumu un Rietumu ietekmējis krustpunktā." ( krāj. Latviešu valoda - esamība, vide, konteksti., Rīga, 1997, 58.- 66.lpp.)

Uzdevumi.

Tieši atsevišķo stilu attīstības tendences ir tās pazīmes, kurām uzmanību pievērš ne tikai valodnieki. Tā, piemēram, žurnālā "Karogs" 1996. gadā tika aizsākta diskusija par zinātnes valodu resp. zinātnisko stilu, mēģinot izanalizēt tos cēloņus, kāpēc zinātnes valoda kļūst arvien atsvešinātāka, arvien vairāk specifiska.

Pārmaiņas skar arī publicistiskas stili. Vērojamas divas tendences. Pirmkārt, mēģinājums gūt teorētiskus secinājumus, otrkārt, pievērst uzmanību atsevišķiem stilistiskiem negludumiem un novērt tas. Ieskatam J.Rozenberga raksts "Publicistiskas valodas stils latviešu valoda stilu sistēmā", LVKJ 20. laidiens, 75. - 85.lpp.

 

3. Stilu, resp. vārdu, izvēles nosacījumi

1) Valodas un sabiedrības attieksmes

Skolu praksē izplatītākie veidi, kā veidot vārdu izvēles prasmi, ir divi:

a) daiļdarbu analīze,

b) skolēnu patstāvīgu darbu rakstīšana un analīze.

Pēdējā laikā koptas literārās valodas aspektā īpaša uzmanība tiek veltīta runas līmeņa apzināšanai gan teorētiskā, gan praktiskā aspektā.

Vārdu izvēles nosacījumi ir atkarīgi no:

a) valodas un sabiedrības attieksmēm,

b) valodas un indivīda attieksmēm.

Jāņem vērā, ka šīs attieksmes pastāv, t.i., darbojas, vienlaicīgi un atrodas savstarpējās ietekmēs. Turklāt vārdu izvēles nosacījumi ir atkarīgi no:

a) vārdu mērķtiecīgas izvēles,

b) vārdu spontānas izvēles.

Uzdevumi.

2) Valodas un indivīda attieksmes

Izprast un izjust vārda izvēles nosacījumus palīdz iedziļināšanās tādā jautājumā kā individuālais stils un valoda.

Skolu praksē šo jautājumu parasti konkretizē kā tēmu rakstnieks un viņa daiļdarbu valoda. Raksturīgākais paņēmiens, kā tiek risināta šīs tēmas apguve, ir atsevišķu izteiksmes līdzekļu, piemēram, jaundarinājumu, īpaši spilgtu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu (metaforu, salīdzinājumu) apzināšana. Apzinoties, ka īpašs šīs tēmas izvērsums mācību stundās nav iespējams, kā ieteicamu var uzlūkot skolēna patstāvīgo darbu kāda rakstnieka valodas izpētē. Paraugam var noderēt valodnieku un literatūrzinātnieku populāri raksti par kāda rakstnieka valodu. Ļoti hrestomātiska tēma, protams, ir Raiņa valodas analīze, bet tieši tas, ka Raiņa valodas meistarības izzināšanā vēl un vēl atrod vielu interesantiem vērojumiem, varētu kļūt par ierosmi, kā to darīt citu rakstnieku valodas izpētē.

Ieskatam un paraugam vairāki raksti:

R.Veidemane "Par dažiem īpatnējiem vārdlietojumiem Raiņa daiļradē" (LVKJ 18, 23-30).

B.Kalnačs "Daži Raiņa valodas meistarības jautājumi" (LVKJ 24, 67-74).

 

4. Kļūdu tipi

Vienlaikus ar stilistikas pamatuzdevumiem - attīstīt stilu izjūtu, izkopt un veidot spēju orientēties valodā, prasmi izvēlēties vārdus konkrētām valodiskām situācijām - gan stilistikas teorijā, gan praksē uzmanība tiek veltīta arī stila kļūdām.

Pieredzes trūkums, dažādais sagatavotības līmenis, atšķirīgie valodisko spēju līmeņi, neprasme izvērtēt vārda ekspresīvo lietojumu, t.i., iederību tekstā vai runā - šīs un vēl citas pazīmes ir bijušas par pamatu tam, ka pakāpeniski izveidojusies īpaša sadaļa - stilistisko kļūdu tipi. Šīs sadaļas būtība ir divējāda:

1) balstoties uz vērojumiem praksē, novērtēt stilistiski neveiklo situāciju, veidojot teorētiskās ievirzes skaidrojumu;

2) balstoties uz pieredzi, censties prognozēt tipiskās stilistiskās situācijas un noteikt attīstības virzienu.

Skolu praksē izplatītākie paņēmieni stilistisko prasmju attīstīšanā ir leksikostilistiskie vingrinājumi. Jāņem vērā, ka jēdziens leksikostilistiskās kļūdas, ko plaši lieto, tomēr pakāpeniski ir zaudējis savu terminoloģisko viennozīmību. Jau 70. gados padziļinātie pētījumi par valodas stiliem vedina pie paplašināta skatījuma arī uz stila kļūdām - aizsākas mēģinājumi šķirt valodas un runas līmeņa parādības. Vērojams, ka jēdziens leksikostilistiskās kļūdas tiek lietots tādā kā virsjēdziena funkcijā, bet pašu kļūdu analīzi vai skaidrojumu precīzāk raksturo citi jēdzieni, piemēram, attieksmes starp vārdiem valodā un attieksmes starp vārdiem runā.

Jāņem vērā, katrā no līmeņiem - runā un valodā - ir savas kļūdu īpatnības vai raksturīgas iezīmes, bet ir arī kļūdu kopums, kas sastopams gan runā, gan rakstos. Tāpēc iespējams šāds kļūdu grupējums:

1) vispārīgās ( runas un rakstu valodas) stila kļūdas,

2) runas valodas stila kļūdas,

3) rakstu valodas stila kļūdas.

Šāds iedalījums jāuzlūko tikai kā ieteikums, tas ir elastīgs un kļūdu grupas var pakļaut valodas gramatisko likumību nosacījumiem, kuri "darbina" gan runas, gan rakstu valodas līmeni.

Vispārīgās stila kļūdas

Viens no uzdevumiem stilistikas prasmes veidošanā ir attīstīt spēju izteikties skaidri un lakoniski, bez liekvārdības. Liekvārdība tiek uzlūkota par raksturīgāko stila kļūdu dažādos stilos. Prof. J.Rozenbergs uzskata, ka liekvārdībai ir vairāki paveidi - tukšvārdība, daudzvārdība, dubultvārdība.

Ieskatam fragmenti no prof. J.Rozenberga pētījuma (203.-207.lpp.)

Uzdevumi.

Vispārīgo stila kļūdu grupas var skatīt arī citā valodiskā leņķī, piemēram:

a) nemotivētu vārdu lietojumu,

b) neiederīgu vārdu lietojumu.

Pirmajā gadījumā lietderīgi pievērst uzmanību nemotivētiem vārdu izlaidumiem tekstā, arī runā. Otrajā gadījumā, kas saistīts ar stila izjūtas trūkumu, var izvērtēt, piemēram, necenzētu vai vienkāršrunas vārdu lietojumu mūsdienu publicistikas valodā. Raksturīga situācija mūsdienās ir interviju, sarunu tekstu publicēšana literāri nerediģētā veidā.

Raksturīgi, ka bieži arī daiļdarbu tēlu valoda nokļūst stilistiska vērtējuma redzes lokā, tieši šo vienkāršrunas, pat necenzēto vārdu, īpatsvara dēļ.

Ieskatam:

S.Laivenieces raksts "Neliterārā leksika A.Puriņa romānos" (LVKJ 24, 79-85);

fragments no J.Rozenberga pētījuma (208-212).

Uzdevumi.