1. Krustāmā bērna nosaukums pāde apstiprina slēdziena pareizību sanskritā šis vārds un tā atvasinājumi daudzu citu nozīmju starpā dod atbalstu vissenākajām krustabu ieražām

2. Nosaukums krustabas atvasināts no vārda krusts šai zīmei ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē

3. Latviešu bērni senos laikos uz laukiem parasti piedzima pirtī jo tā bija vispiemērotākā vieta sētā pirts novietojums bija upes vai dīķa malā atstatu no citām ēkām

4. Krustabu paražu galvenie izpildītāji ir krusttēvs un krustmāte dižie kūmas tāpēc viņu izvēle sevišķi svarīga bērnam zaudējot vecākus dižie kūmas kļūst par bērna aizbildņiem

5. Tā kā Laima ir bērna mūža laimes licēja tad krustabās sagaida arī viņas piedalīšanos

6. Raksturīgas ir dažādas kūmu darbības ar ko domāts ietekmēt bērna dzīvi raksturu un paradumus

7. Kūmas velk greznas drēbes lai pādei būtu grezna dzīve cenšas neaizņemties lai pādei nevajadzētu otra lūgt liek rakstainu villaini lai pāde augtu liela rakstītāja velk kuplas drēbes lai pāde izaugtu kupla

1. K. Mīlenbahs ir pirmais latvietis kas zinātnisku valodas izpēti uzlūko par savas dzīves pamatuzdevumu.

2. 1871. gadā kad K. Mīlenbahs iestājas slavenajā Jelgavas ģimnāzijā tur īpaša vērība tiek veltīta klasiskajām valodām.

3. Jelgavas ģimnāzijas vāciskais gars tiek apslāpēts latviešu ģimnāzistu pulciņā jo tur pastiprinās K. Mīlenbaha interese par latviešu valodu un tautas garamantām.

4. K. Mīlenbaha dzīves laikā vairs nav daudz tādu valodnieku kas strādātu vienatnē un kas nebūtu saistīti ne ar pētnieku grupu ne ar pasniedzēju darbu augstākajās mācību iestādēs.

5. Valodnieku kurus K. Mīlenbahs ciena un no kuriem mācās nav daudz.

6. K. Mīlenbaha raksts "Latviešu izlokšņu svars jautājumā par Baltijas pirmiemītniekiem" ievērojams ar to ka atspēko A. Bīlenšteina uzskatu ka galvenajos lībiešu novados sastopamas tāmnieku izloksnēm raksturīgas īpatnības.

7. Grāmatā "Teikums" ar kuru tiek aizsākta teorētiska latviešu sintakses izpēte pieturzīmju lietošanas jautājumi tikpat kā netiek skarti.

8. Ar viņaprāt izcilāko sengrieķu eposu "Odiseja" K. Mīlenbahs nolemj iepazīstināt arī daudzos latviešu lasītājus kam antīkā literatūra vēl ir sveša bet tulkojums pierāda ka izcilajam valodniekam piemīt acīm redzamas dzejnieka dotības.

9. K. Mīlenbahs atzina labu dzeju kurā saturs un forma bija nevainojama.

10. K. Mīlenbahs vēlējies lai vārdu etimoloģiju viņa vārdnīcā dotu J. Endzelīns - ne mazāk izcils latviešu valodnieks.

11. K. Mīlenbaha literatūrkritiskie darbi top laikā kad latviešu valodā tikko sāk veidoties daiļliteratūras valodas specifiskās iezīmes.

12.Īsta pievēršanās zinātniskajai valodniecībai sākas ap 1889 gadu kad K. Mīlenbahs kļūst par Jelgavas ģimnāzijas virsskolotāju.

13. Kaut arī zinātniska valodniecība Latvijā sāk attīstīties vēlu tomēr valodas kopšana no "Eiropas līmeņa" atpaliek tikai par pāris gadu desmitiem.

14. 1895. gada rudenī latviešu valodnieks ar ģimeni pārceļas uz Rīgu kur līdz pat mūža beigām strādā par vācu valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā bet pat vācu valodu K. Mīlenbahs māca tā lai tā nekļūtu par pārvācošanās ieroci.

1. Iespējams ka tieši šī bija tā vieta pēc kuras es ilgojos. 2. Tur kur pēc maniem aprēķiniem vajadzēja būt šosejai meža ielokā pavērās novakara gaismas pieliets četrstūris.

3. Kaut kas šajā promslīdošajā zili raibajā ainavā laikam bija tāds kas atgādināja senos laikus.

4. Vecais mēness jau tik ilgi bija staigājis pa ziedošo liepu zariem ka bija aizņēmies no tās smaržu un liepai iedevis savu medaino dzeltenumu.

5. Divas reizes gadā Latvijas debesis pielīst ar smeldzošu nemieru: pavasaros kad atlido lielie gājputni un atvasaras dienās kad uz siltajām zemēm dodas meža zosu gulbju un dzērvju bari.

6. Sausajās vasarās kūpēja ceļi un smilšaini lauki tā ka arājam un braucējam griezās aiz muguras biezi putekļu mākoņi.

7. Taisni pāri pļavai stiepās tumša svītra jo kāds nesen bija gājis un nobirdinājis rasu.

8. Pēc noziedēšanas ābelei mierīgāks prāts kaut arī visu laiku jābūt apdomīgai un rāmai.

9. Es neticu ka apse dreb vienmēr no bailēm es zinu - tā dreb no prieka un lielas kaut kā gribēšanas.

10. Kālab lapām tāda sausa sprakstoņa itin kā koki būtu tikai dekorācijas neba dzīvas būtnes?

11. Šodien Ventas rumba šķiet pārplūdusi kas ir raksturīgi pēc spēcīgām lietavām.

12. Ja sēkla sasniedz zemi tad tai vairs neko nevar padarīt.

13. Daba ir radījusi cilvēku tāpēc ka tai ir nepieciešams kāds kas to apbrīno saudzē un mīl.

14. Ir tik labi tad kad kūkotājas dzeguzes mežā zvana pēdējo vakara jundu.

15. Daba jāuzskata gan par svētnīcu gan par darbnīcu lai tajā varētu ne tikai atpūsties bet arī strādāt.

16. Ikvienam dabas baudītājam jāizturas tā lai nezinātājam mežs izliktos pilnīgi tukšs.

1. Mēs esam tik lieli cik daudz apzināmies savu cilvēka lielumu.

2. Ir svarīgi ja cilvēks katru dienu atrod ko jaunu citos un arī pats sevī.

3. Dažreiz gadās ka jāizliekas par muļķi un tad pēkšņi ar šausmām jūti - tev nemaz tas nav jātēlo.

4. Es vienmēr kļūstu piesardzīgs tur kur pārāk daudzi izskatās laimīgi.

5. Sīki ieskrambājumi vienmēr izrādās nāvīgāki nekā dziļas rētas jo tiem neviens nepiegriež vajadzīgās vērības.

6. Dažkārt kāds sīkums mūs satrauc tā ka ilgi nespējam ne par ko domāt.

7. Dziesma vienmēr skan tai mutē kurai roku priekšā neaizliksi.

8. Skolas gadi ir tie kad jāiemācās pašam domāt un spriest.

9. Ja katrs mēs domājam ka esam tas gudrākais no kurienes tad visas muļķības un aplamības?

10. Daudzi cilvēki ir jautri un jūtas laimīgi ka var pabūt vienatnē ar sevi.

11. Dažiem cilvēkiem viss liekas tik skaidrs lai vai kādu sarežģītu jautājumu nāktos izšķirt.

12. Lai baudītu prieku pietiek ar veselību; laimei vajadzīgas vēl ciešanas.

13. Mums abiem pa ceļam tā ka varēsim daudz senu atmiņu pārcilāt.

14. Jo daiļrunīgāks ir skaistums jo plašākas tam iespējas samelot.

15. Labi kritiķi sastopami daudz retāk nekā labi dzejnieki kā rezultātā labs kritiķis vienmēr ir lielāks retums.

1. XVII gadsimts ir garīgo rakstu laiks kad dzīvo un strādā daudz ievērojamu cilvēku G. Mancelis K. Fīrekers J. Reiters E. Gliks.

2. Vācu - latviešu vārdnīca un Latviešu frazeoloģija tās ir G. Manceļa ievērojamā darba Latvietis divas daļas.

3. XVII gadsimta autori kā G. Mancelis K. Fīrekers E. Gliks mācījušies no latviešu tautas valodas.

4. Tādus G. Merkeļa darbus kā Latvieši Vanems Imanta pazīst katrs latvietis.

5. K. Fīrekers tulkojot dziesmas prasmīgi izmantojis gan latviešu folkloras pamazināmos vārdus gan sakāmvārdus.

6. G. Manceļa kā arī J. Reitera devums latviešu valodas attīstībā ir nozīmīgs.

7. Ne vien savos dziesmu tulkojumos bet arī darbā pie Bībeles K. Fīrekers izmantoja latviešu vidū gūtās zināšanas.

1. Pelēks suns pelnos gulēdams ņurd.

2. Sākumā lopiņi bija nemierīgi meklēdami labāku zāli.

3. Klīzdama ar savu lopu baru Annele atceras visu ko runājuši lielie ļaudis.

4. Sevišķi viena dzērve vairāk reižu aplidoja apkārt citām arvien klaigādama it kā bažīdamās vai tikai visas pacēlušās no purva.

5. Apzinoties savu lielo uzdevumu ar pacilātu un drosmīgu garu meitene devās uz kaimiņiem.

6. Annele bija tā aizņemta visu apskatot un vērtējot ka pavisam aizmirsa iet istabā.

7. Saulīte kā pa zemes virsu lidinājās tik mīļi glāstīdama un sildīdama.

1. Dvēsele jau ir tā ar tām neredzamām acīm kas tomēr redz redz lietas visbrīnišķās un neatkārtojamās tā ir ar tām balsīm gandrīz nedzirdamām kas pasaka daudz daudz vairāk nekā visi lielie cilvēki zina un grib pasacīt. Jā jā viņa ir! Annelei arī viņa ir tā dvēsele!

1. Skaists un liels ir cilvēka mūžs ja tas pavadīts darbā un ja darbs ir bijis radošs kur pats darbonis audzis līdz ar viņu.

2. Kad izgāju mēness naktī tik spožā un mēmā ka no sniega spīguļiem sūrstēja acis un klusums sūcās manī caur bungādiņām un ādas porām es nomazgājos neizmērojamā jau gandrīz fantastiskajā dailē kā kristālskaidrā ūdenī un grimu zaigojošajā mierā kā saldā aizmirstībā līdz mani pamodināja pūces sauciens.

3. Vislabāk man bija šeit kur strauti no meža pļavām vēl nesa tik tīrus ūdeņus ka varēja padzerties no saujas kur vēl drīkstēja noplūkt puķi un maršrutus izvēlēties pēc saviem ieskatiem kur nevajadzēja pārvietoties ar gidiem un vadīties pēc ceļvežiem un kur neviens neliedza iedēvēt stigas lauces un krustceles bez saskaņošanas ar izpildkomiteju.

4. Vilšanās lielāko tiesu nāk tad kad mīlēto būtni mēs re dzam tādu kāda tā ir bet nevis tādu kādu mēs bijām iedomājušies.

5. Kad saule gluži bez staru novēlās aiz apvāršņa un debesis pamazām sasaldamas ieguva miroņa sejas blāvumu un mēness pavisam sarkans nodedzis kādas lielas rijas krāsnī sāka kāpt augšup tā gaisma ielīdama zaķu apaļajās acīs piepildīja tās ar bailēm un bālu mēnesnīcu un izbijušies tie sāka ūvināties kopā.

6. Lai izkļūtu no paradoksa ka nav ko ēst bet vannā skraida zivis nolēmu vienu nogalināt un izvēlējos to kurai uz muguras zvīņu nobrāzums domādama ka tā būs pati vārgākā.

7. Cilvēkiem patīk noskatīties uz kautiņu, kā cīnās dzīvība ar nāvi un nāve ar dzīvību un kā nāve uzvar.

8. Beigu beigās katram no mums pieder tikai tas ko protam un varam pievākt vai vismaz noturēt vai vismaz izlūgties kurš piešķir un aplaupa juzdamies augstāk par visiem un kuru tāpat kā visus var negaidot apvest ap stūri.

9. Katru pavasari ir sajūta ka tas nekad neatkārtosies un ka tik liels skaistums nevar būt nebeidzami daudz un ka tā ir liela brīnuma vienreizība.

10. Kadiķis savā dzimtenē ja viņam ļauj savvaļīgi augt nemaz tik nesmuks nav ja vēl tam visapkārt vējā žūžina slaikas priedes.

11. Ja jūs esat veselīgs cilvēks ja jums labi nervi un labsir dīga daba un jūs gribat skatīties un klausīties cilvēkos brauciet autobusā pilnā autobusā.

12. Latviešu sievietēm jātur rūpe par to lai ģimenes pavardi nekalpotu tikai ēsmas gatavošanai bet lai katrā latviešu mājā gaiši degtu arī nedziestoša nacionāla svētuguns.

13. Ja mums kaut retumis labpatiktu pavērot pašiem sevi un ja mēs to laiku ko tērējam vērojot citus un iepazīstoties ar lietām kam nav ar mums sakara izmantotu lai papētītu sevi tad mēs drīz vien saprastu cik nedroša un trausla ēka ir mūsu ,,es".

14. Arvienu vairāk es nāku pie pārliecības ka laime ir iekšēja bet ne ārēja lieta un ka askētisms ir viena no cilvēka aristokrātiskā gara formām kas viņam ļauj labāk saskatīt dzīves un pasaules neiznīcīgās un mūžīgās līnijas.

1. E. Dārziņš vairāk par visiem ticēja latvju iekšējam daiļumam un latvju skanīgai dvēselei.

2. No pilsētas pārbraucis mājās viņš parasti ar grāmatu aizgājis mežā un izstiepies uz vēdera un stundām ilgi lasījis.

3. E. Dārziņa tuvākā sapratēja bijusi māte kas līdz sirmam vecumam saglabājusi savu muzikālo balsi un iekšķīgo rosmi un lepnumu maigo un silti atsaucīgo sirdi.

4. Māte negribēja lai dēls brauc uz Pēterpili un studē mūziku jo kura māte grib lai viņas bērns ciestu badu kaut arī šis bads vēlāk būtu lauriem vainagots.

5. Kad Emīls pirmo reizi taisījās braukt uz konservatoriju un kad viss jau bija sagatavots garajam un grūtajam ceļam māte viņu izvadot vēl noskaitīja korāli.

6. Pārnācis uz Rīgu viņš pelnīja maizi dodams privātstundas un rakstīdams mūzikas kritikas kuru apgarotība saista vēl šīsdienas lasītāju.

7. Un baigā rudens naktī kad nāves motīvi kokos iešalcas un kad no ziemeļiem pūš pirmā ledus dvesma un kad nāk naidīgā pretvara tā salauž vientuļo priedi.

8. Viršu klajuma uzkalniņā stāv vientuļa priede sprogaino galvu augstu pacēlusi debesīs un atvērta visiem saules stariem un padota visiem vējiem.

9. Visos darbos Poruku un Dārziņu saista dziļi iekšķīgi pavedieni un viņi abi sevi apliecina kā viena laikmeta cilvēki.

10. Un Emīlam šķita ka dziesma (un sevišķi kora dziesma) ir visdrošākais ceļš pa kuru tauta atkal ieies mākslas svētnīcā.

1. Dzeja ir kā saule kas visu dzīvu dara apcere ir kā mēness kas visu klusā atmiņā nokārto aforisms ir zibens kas visu aši apgaismo.

3. Svarīgos dzīves brīžos dažkārt visparastākajā cilvēkā uzliesmo varenības dzirksts kura līdz tam nemanīta gruzdējusi viņa krūtīs un viņš paveic kaut ko tādu ko iepriekš nebūtu pat sapņojis un kas pēc tam viņam pašam liekas gandrīz vai neticami.

5. Tāpat kā no zālēm nav nekāda labuma ja to deva ir pārāk liela tā nekur neder arī nosodījums un kritika ja tā pārkāpj taisnīguma robežas.

6. Cilvēka prāts gūst baudījumu zinātnē bet viņa sirds rod apmierinājumu un prieku tad ja viņš kādam citam atvieglina dzīves nastu.

7. Nevis ārējais lielums un stiprums vien noteic tautas augstāko un patieso vērtību cilvēces attīstībā bet gan viņas gara lidojuma cēlums viņas sasniegumi zinātnē mākslā tikumos.

8. Aita un vilks katrs citādi izprot vārdu brīvību te arī slēpjas cilvēku sabiedrībā valdošo domstarpību un pretrunu būtība.

1. Kādu dienu Straumēnu saimniece paņēma pie sienas pakārto kalendāru uz kura vāka bija uzbildēti četru gadalaiku darbi un sākusi to šķirstīt ieraudzīja ka tikai viena nedēļa atlikusi līdz Ziemsvētkiem.

2. Aužot un vērpjot viņa nemaz nebija pamanījusi svētku tuvošanos jo dienas gāja uz priekšu tikpat lēni cik lēni aug koks bet tagad viņa jau sadzirdēja ka tie drāžas šurp savās kamanās un ausis viņai pieplūda pilnas zvaniņu skanēšanas.

3. Baznīcēni izbraukuši no mājām dzirdēja pa visu ceļu skanam pulkstentiņus baltā baznīca saplūda kopā ar piesnigušajiem kokiem un sveču pilnie lukturi mirdzēdami caur lielajiem logiem izskatījās ārā pakārti.

4. Pa durvīm dievnamā nemitīgi nāca kažokos tērpti vīri un vilnas lakatos satinušās sievas līdz beidzot visa baznīca pieplūda pilna ļaužu virs kuriem dega pieci lukturi apgaismodami vecas un jaunas sejas kas visas skatījās uz altāri kur liela egle sniegdamās līdz pašiem griestiem mirdzēja spožu mirdzēšanu.

5. Caur griestiem tornī vēl arvien varēja dzirdēt zvana dūkšanu un kad ienācēji atvēra durvis skaņas nāca iekšā skaidras it kā sniegā nomazgātas.

6. Tad piepeši beidza dūkt zvanu skaņas un atskanēja ērģeles uzsākdamas dziesmu kurai ar pūlēm varēja tikt līdzi ļaudis jo tie klausījās tikai savās balsīs.

7. Vēl vairāk par eglītes mirdzumu Straumēnu saimi apvienoja iekšējais mirdzums un katrā no viņiem dega kāds lukturis kas visu padarīja gaišu un saprotamu.

8. Straumēnu radniecības koks bija liels un visos apkārtējos pagastos iespiedās tā zari bet cik tālu tie arī neaizgāja neviens neaizmirsa vietu no kuras bija cēlies.

9. Un arī tie kas Straumēnos nemaz nebija dzimuši gāja pilni šā mājas gara jo ar vecāku nostāstiem tas iegāja viņos uz visiem laikiem tāpēc reizi pa gadu ikviens še gribēja vai nu nopūsties vai papriecāties un tad atkal doties atpakaļ.

10. Ciemiņu un saimnieku runas aizgāja atpakaļ uz veciem laikiem Straumēnu seniem saimniekiem un saimniecēm un tie viņiem iztēlojās par tādiem nepārspējamiem.

11. Viņu gars bija iebūvējies šinīs ēkās un līdzi šīm ēkām būvējās arī viņu spriedumi par visām lietām un neviens no tiem nebija akls.

12. Un tā bija garīgā ēka ko viņi cēla paši par to nedomādami un kamēr viņu istabas laidari un klētis ar laiku nolietojās tā māja kas pacēlās viņu garā pastāvēja un pēc tās viņi izbūvēja savu zemi kuras pamatos bija ierakti viņu tēvi.

1. Pavasara gaišais smaids pēc ziemas drūmā pelēkā vaiga ir kā svētdiena pēc grūtas darba nedēļas.

3. Man jāmācās koka pacietība koka sīkstums un salcietība koka ugunscietība un nāvescietība koka stiprie nervi un mūžīgās atjaunošanās spēja koka uzticība un godīgums.

4. Reizēm steidzīgais dzīves ņudzeklis šķiet kā ieilgusi sazvērestība pret visu cēlo un skaisto.

5. Tā šie ļaudis še bija valdījuši ņemdami meslus no vakariem un rītiem apspiezdami nespēcīgos un lišķīgi glaimodami spēcīgākiem atvērdami ostas durvis seniem Krievijas ādu tirgotājiem Austrumu zīda audējiem poļu labības ražotājiem un Rietumu kultūras izstrādājumiem.

6. Astoņpadsmitā novembra rīts uzausa drūms un miglains un neviena zvana skaņa nepavēstīja tā sākšanos un neviena reliģiska ceremonija nenotika par godu šai ausmai.

7. Kosas un mežābeles joprojām zaļoja un auga augumā dārza galā un pie viņu pakājes burbuļoja pērļainais avots joprojām kuploja melnie alkšņi un vīrakšņu biezokņi garām teiksmainām sārtpuķītēm vidū.

8. Rudenī katra diena kļūst arvien krāsaināka spilgtāka un aukstāka un vēsie rīti katru gājēju padara spirgtu.

9. Gadu desmitiem ikkatru stundu še bija staigājušas dažādas kājas un šie celiņi bija redzējuši bērnu nevarīgos soļus.

10. Dievs saimnieku šeit bija padarījis par augstāko rīkotāju un viņš ļaudīm tikai nodeva Viņa pavēles un tās vajadzēja izpildīt.

(S. Kaldupe.)

14. Civilizācija ir gadsimtu gaitā pamazām sakrātu ticējumu paražu un zināšanu mantojums ko reizēm grūti attaisnot ar loģiku bet kas pats sevi attaisno tāpat kā ceļi ja tie kaut kur aizved paverot cilvēkam viņa iekšējo plašumu.

15. Katrs cilvēks galu galā nonāk pie slēdziena ka vienīgā persona kurai var melot ar sekmēm ir viņš pats.

16. Ja iedams pretī mērķim tu ceļā sāksi apstāties lai sviestu ar akmeni katram sunim kurš tevi aprej tad arī savu mērķi nekad nesasniegsi.

17. Ak mīlestība tu pārvērt cilvēka sirdi ziedošā dārzā un netīrā mēslainē krāšņā un nekautrīgā dārzā kam augsni baro noslēpumainība un netiklības atkritumi!

18. Ja gribi būt gudrs iemācies saprātīgi jautāt uzmanīgi klausīties mierīgi atbildēt un apklust kad tev vairāk nekā nav ko teikt.

19. Ir pierādīts ka pat vislielākais noziedznieks viskaislīgākais slepkava spēj mīlēt jo mīla ir dzinulis kurš ne tik vien cilvēkus bet arī zem viņa daudz zemāk stāvošus radījumus saista un pēc sevišķiem likumiem vienu pie otra sien.

20. Ja pie viņa kādreiz atnāks pati Laimes māte un vaicās vai viņš zina kas ir viņa dzīves lielākie dārgumi viņš sacīs droši un nekļūdīgi gaisma dziesma un draugs kas mani saprot.

21. Skaidra un spēcīga doma ir kā magnēts kas pats pievelk tam vajadzīgos vārdus lai papildinātos niansētos un izteiktos.

22. Cilvēki apskauž nemirstīgos dievus un dievi nāk pie cilvēkiem lai plūktu laimes un sāpju puķi jo laime un sāpes ir tikai cilvēkiem.

23. Ja kāds atvaira tavu palīdzīgo roku tad zini ka viņš sargā kādu savu brūci kurai taču sāpīgs ikviens pieskāriens gan līdzjūtīgs gan ļauns.

24. Nebiju vairs tik jauna lai atļautos šķiest laiku bet nebiju arī tik veca kad nav vairs ko tērēt biju tajos gados kad jau jāzin ko uzsākt ar savu laiku un kad vēl ir iespējams ar laiku kaut ko uzsākt.

25. Rīgai ir daudz durvju un logu bet kas iesācis pa to maldīties kas ir saindēts no tās gaisa tas beidzot netiek vairs ārā ne pa durvīm ne pa logu.

26. Tā saule kura jau sen staigāja pa zemes lielceļiem ierāva robus tajos mūros ar kuriem mūs norobežoja no citas pasaules un mēs saķērāmies ar baroniem garīgajos kauju laukos un mūsu pretinieks bēga.

27. Tā pastiprinās mūžīgā patiesība ka tik tas var valdīt un organizēt stipru varu kam ir kopīga ideoloģija ar tautu kas māk paredzēt rītausmu kad no tās vēl nekas cits nav jūtams kā vienīgi augstāko koku tikko manāmas trīsas.

28. Kad esam laimīgi tad esam arī tikumīgi bet kad esam tikumīgi ne katru reizi esam laimīgi.

29. Jo kas melo tas arī blēdī kas blēdī tas arī zog kas zog tas arī laupa un kas laupa tas arī slepkavo.

1. Mūsu dzimtenes klimats ir bargs vēsturiski notikumi nelabvēlīgi kara ugunis biežāk spīdējušas pār latviešu mājām nekā miera labdarīgā saule tādēļ latvietim grūti pacietīgi meklēt un atrast ceļu uz tuvcilvēku.

2. Mēs esam zemnieku tauta kas savu lielāko piepūli lielāko enerģiju un kaislīgāko pieķeršanos veltī zemei mājām kādam pasākumam bet ne tuvcilvēka saprašanai.

3. Visi laiki un visas tautas pazīst personības kas nav šķīrušas savu dzīvi no darba cilvēkus kuros prāts ne mazāk attīstīts par sirdi intelekts un emocijas līdzsvarotas.

4. Slava un gods visiem ķīmiķiem kas atklājuši sāpes remdinātājus līdzekļus lai svētīti ārsti vajadzīgo zāļu devēji bet bez klusuma dziedinātāja spēka iekšējā pasaule ir sadrumstalota dvēselei trūkst spārnu.

5. Jo dziļāka nakts tumsa jo stiprākas ilgas pēc gaismas jo garāka ziema jo nepacietīgākas ilgas pēc pavasara jo smagāka verdzības nasta jo dedzīgākas brīvības iļgas jo smagāks dzīves krusts jo lielākas prieka slāpes.

6. Katram indivīdam šeit zemes virsū ir jāpilda viņam vienam atbilstošs uzdevums kas darītāja dzīvei piešķir jēgu - ja vien viņš saņem visus spēkus pārvar skopumu mazdūšību un slinkumu un iztur savā noliktajā vietā arī bezzvaigžņu naktī grūtību kalns un dzīves tumsa baida mūsdienu jaunatni.

7. Troksnis saplosa nervus sarausta smalkos dvēseles audus izraisa fizisku un garīgu sasirgšanu un visļaunākā pļauka ir skaļi aizcirstas durvis.

8. Lielākai daļai draudzība ir svētdiena kas aizņem tikai septīto daļu no dzīves daudziem draudzība ir Vasarsvētki vai Lieldienas tās nosvin un aizmirst bet visbiežāk gadās pagāni kas draudzības svētkus nemaz nepazīst.

9. Viens no iemesliem kādēļ mūslaiku bērni grūti audzināmi ir tas ka modernajos dzīvokļos nav neviena noslēpumaina kaktiņa neviena pagraba neviena apburta dārza kur mazajam cilvēkam paslēpties.

10. Bez jēgpilna darba mūsu dienas ir līdzīgas naktij kurā nevar sagaidīt saules lēktu mūzika ir cilvēces lūgsna par gaišāku dzīvi un drauga tuvums neļauj nogrimt melnā bezcerībā.

11. Man šķiet ka vārds sirdsapziņa latviešu valodā ir ļoti izteiksmīgs sirdsapziņa liek darīt nevis to ko aplēš prāts vai saprāts bet to ko saka sirds.

12. Cilvēks nav akmens kas guļot ceļmalā pats sevi piepilda cilvēks ir un top aug un nobriest mijiedarbībā ar līdzcilvēku ar darbu ar Dievu jo visa dzīvā dzīvība ir kustība enerģija kas dzen visu kosmu dzen arī mūs.

13. Priekšnoteikums mākslas darba izpratnei ir izbrīns bet lielākais mākslas darbs ir un paliek jēgpilna dzīve proti tāda kas par spīti šķēršļiem piepilda indivīdā dusošās iespējas.

14. Kā baltais saules stars sadalās septiņās varavīksnes krāsās tā latviešu baltās drānas ir saaustas no septiņiem pavedieniem un tikai tur kur tie savijušies kopā rodas īsts mirdzošs baltums.

15. Mūsdienu cilvēku savstarpējās attiecības panīkušas labvēlības vietā stājusies nesātība salta mantrausība varas kāre dīkdienība taču neviens nespēj dzīvot tikai sev un sevī.

16. Es ticu draudzībai kā saulei debesīs kas ziemeļos tik reti spīd jo bieži draugs pie tevis atnāk dziļā pusnakts stundā nesaukts un neaicināts un paliek kamēr nakti nomaina rīta ausma.

17. Visi mēs ziemeļu ļaudis sveicinām gājputnus kad tie no svelmes krastiem atgriežas mājās jo tad visi izjūtam ka uzvarējis pavasaris.

18. Lai izprastu kādu cilvēku jāatceras viss labākais un viss sliktākais ko vispār zini par cilvēka dabu.

19. Vientulība ir pašgribēta vai likteņa lemta atšķirtība kas var veicināt radītājus dīgļus taču pamestība ir uzspiesta vienpatība un var izpostīt dvēseles un gara dzīvi.

20. Rainim un viņu es citēju kā dižāko personību mūsu literatūras laukā vientulība nebija privāts dzīves veids bet metafizisks pārdzīvojums.

21. Nekas mani tā nesatricina kā ziņa par latviešu trimdiniekiem kas tūkstoš briesmas un šķēršļus pārvarēdami sasnieguši drošības krastu Jaunajā pasaulē tomēr sabrūk svešniecības jūgā.

22. Es gribu lai nabags nepriecātos par bagātā nāvi es gribu lai visi būtu laimīgi un lai nedaudzo labklājība nekļūtu pārējiem par nastu.

23. Lai dzīvotu līdzi kāda tuvcilvēka ciešanām jābūt bijīgam dzirdīgam un - galvenais - apbalvotam ar iztēli lai dalītos tuvcilvēka priekā jābūt dzirdīgam un - galvenais - brīvam no nenovīdības.

24. Ir divējāda vientulības izjūta cilvēks var justies atstāts būdams viens savās četrās sienās bet rūgtāka ir tā otrā vientulība kad dzīvojam kopā ar kādu cilvēku visu dienu visu nakti tomēr jūtamies bezgala vieni.

25. Māte izņem zobenu no kareivja un spalvu ar nāves spriedumu no tiesneša rokas; māte ir ne tikai dzīvības radītāja bet ikkatras dzīvības sargātāja; māte ir katra sieviete kas izturas pret jaunāko vājāko kā zeme pret sēklu.

26. Savas mājas es nosaucu par Ābelēm kad tur vēl neauga neviena ābelīte bet es gribēju lai ābeļu dārzs tur reiz būtu tik košs kā to esmu iecerējis savā simfonijā.

2 Audzinātāji kas domā ka viņiem izdevies stāties ciešā kontaktā ar jaunatni ir sapņotāji jo jaunatne nemaz nevēlas lai viņu saprot; viņa grib palikt tāda kāda tā nu reiz ir un instinktīvi pretojas visiem tuvināšanās mēģinājumiem.

3. Jaunatne nav pērkama un tai ir ļoti vērīgs skats; tā turas kopā izveidodama nepārraujamu fronti pret pieaugušajiem; jaunatne nav sentimentāla; tai var tuvoties bet tās rindās mēs netiekam iekšā.

4. Viss dzīvais kustas un tas kas kustas var būt spēcīgs var gūt to cildeno majestātiskumu ar kuru apveltīts sastingušais kurš nemūžam vairs nespēs pakustēties spēs vēl tikai sabrukt.

5. Ja kāds nosit otru cilvēku to tiesā un soda kā slepkavu bet ja es iznīcinu daudzas mazas nenozīmīgas dzīves tad mani dēvē par labu veikalnieku.

6. Melanholisks cilvēks kļūst domājot par dzīvi cinisks kad tas redz kā citi tiek ar to galā.

7. Sieviete nav tērauda mēbele; viņa ir puķe viņa neprasa lietišķību; viņa vēlas jautro glaimu sauli; tāpēc labāk tai ik dienas pateikt kādu jauku vārdu nekā dzīvnieciskā nopietnībā visu mūžu viņas labā strādāt.

8. Tas bija savādi: cik svaigi un gleznaini kļuva cilvēka izteicieni kad tas lamājās cik mūžam vienādi bija izteicieni mīlestībā cik dažāda un spilgta turpretī bija lāstu skala.

9. Vienīgais ko es dzīvē kādreiz gribētu ir domāt ko gribu runāt ko gribu un darīt ko gribu bet kopš mums ir pestītāji pa labi un pa kreisi tas ir daudz lielāks noziegums nekā jebkura slepkavība.

10. Kad mēs patiešām sākam kaut ko saprast mēs esam jau pārāk veci lai izmantotu to dzīvē; tā tas turpinās - vilnis pēc viļņa viena paaudze pēc otras un neviena no tām nespēj kaut ko nebūt aizgūt no citas.

11. Kas paliek pāri - reizēm kāds skumjš grūtsirdības vakars grūtsirdība ko jūt katrs jo paiet viss un cilvēks ir vienīgā būtne kas to apzinās un arī apzinās ka šai apstāklī slēpjas mierinājums lai gan to īsti nesaprot.

2. Eižens de Rastinjaks - tā viņu sauca - piederēja pie jaunekļiem kurus trūkums veido darbam kuri jau no būtības izprot cerības ko vecāki uz viņiem liek un kuri gatavo sev spožu nākotni jau pielāgodamies tās sabiedrības topošajam garam lai pirmie tai izspiestu sulu.

3. Pārstaigājiet aprakstiet Parīzi; lai kā jūs pūlētos to pārstaigāt un aprakstīt lai cik daudz būtu šīs jūras pētnieku lai cik uzcītīgi tie strādātu arvien vēl atradīsies kāda neatklāta vieta kāda nezināma ala puķes pērles izdzinumi - kaut kas nedzirdēts ko piemirsuši literārie ūdenslīdēji.

4. Pēc nelgu domām visi ir pļāpas un tukšu salmu kūlēji - tiem kas nerunā par savām darīšanām ir tumšas lietas padomā.

5. Rastinjakam tomēr viscaur bija dienvidnieka daba; kad nodomus vajadzēja īstenot tie atdūrās pret vilcināšanos kāda pārņem jaunus cilvēkus kad viņi atrodas klajā jūrā nezinādami nedz kurp virzīt savus spēkus nedz kādā leņķī iegriezt buras vējā.

6. Ai jaunības gadi kad viss staro viss dzirkst un liesmo līksma spēka gadi lai gan šo spēku neviens - ne vīrietis ne sieviete neliek lietā!

7. Viņa gaita kļūst drošāka; viņš jūt sevī atspaidu viņš skatās skaidri un tieši viņa kustības ir veiklas; vakar viņš vēl bija pazemīgs un kautrs gatavs mierīgi saņemt sitienus; rīt viņš jau varētu iekraut pa ausi pašam ministram.

8. Ir maigi raksturi kuros domas ieviešas un tos izposta ir arī spēcīgi bruņoti raksturi galvaskausi kā vara torņi pret kuriem sveša griba atsitas kā lode pret mūri un saplakusi nokrīt zemē; ir vēl arī gļēvi appūkājušies raksturi kuros svešas idejas iestrēgst kā lodes zemes nocietinājuma valnī.

9. Ģēnija griba loka visus to nīst pūlas aprunāt jo tas ņem un ne ar vienu nedalās tomēr ja tas pastāv uz savu visi padodas ar vārdu sakot to dievina stāvot uz ceļiem ja nevar iemīt dubļos.

10. Principu nav ir tikai notikumi; likumu nav ir tikai apstākļi; izcils cilvēks iekļaujas notikumos un apstākļos lai tos vadītu.

11. Bet cilvēks ir Dievs ja viņš līdzinās jums: tas vairs nav ar ādu pārvilkts mehānisms bet teātris kurā rosās visskaistākās jūtas un es dzīvoju tikai ar jūtām.

12. Pēc nepatīkamās iekšēja drudža izraisītās sajūtas ko radīja doma par nolīgumu ar cilvēku kurš viņam riebās bet kurš viņa acīs auga aizvien lielāks savu cinisko ideju un pārdrošības dēļ ar kādu tas iznīcināja sabiedrību Rastinjaks saģērbās pasūtīja pajūgu un devās pie de Resto kundzes.

Kāds saimnieks ar kalpiem kopā neēdis bet ēdis atsevišķi. Kad vārījuši gaļas ēdienu tad kalpi dabūjuši zupu vai ko citu kas bijis vārīts bet no gaļas viņi nedabūjuši ne kumosa. Ēdienus devuši vienmēr ļoti vecus kas vienmēr jau bijuši skābi. Pie tā paša saimnieka dzīvojis kāds puisis kas bijis uz visādiem niķiem un stiķiem.

Kādu vakaru kad saimniece un saimnieks bija aizgājuši gulēt puisis iegājis cūku kūtī. Aizgaldā bijis nobarots ļoti liels vepris un puisim gribējies briesmīgi gaļas. Viņš ņēmis vepri un ietriecis ābeļu dārzā. Vepris nu pa dārzu gājis ābolus kodīdams ka brakšķējis vien. Puisis nu skrējis uz istabu pie saimnieka un stāstījis ka ābeļu dārzā esot zagļi. Tie lasot ābolus ka pakšot vien lai nākot pats pārliecināties. Saimniekam bijis bailes iet un viņš iedevis puisim bisi lai nu šis ejot šaut. Saimnieks gan vēl prasījis vai tik šis neesot pārskatījies. Puisis saucis lai nākot pats paskatīties.

Visas pieturzīmes ir izdomātas.

1. Diena ir pieturas zīmju plūsma nakts ir pieturas zīmju plūsma gads ir pieturas zīmju ezers mūžs ir pieturas zīmju okeāns. Pieturas zīmes nērš ikrus pieturzīmes viena otru apēd un iznīcina.

Punkts ir visnopietnākais un arī viskonservatīvākais. Tas necieš domas turpinātību.

Daudzpunkts ir stosteklis kam trūkst vārdu. 2. Jo prāts īsāks jo daudzpunkts garāks.

3. Domuzīme šī daudznozīmīgā pļāpa izstumj godīgo kolu. Viņa nekaunīgi un spekulatīvi plātās es esmu daudznozīmīga.

4. Semikolu nesaprot vienmēr tam jāklausās pārmetumi ka šī lūk ir punkta vieta šī lūk ir komata vieta. Semikols ir smalks vīrs smalkjūtīgs un neuzbāzīgs tāpēc tik reti redzams.

5. Vajadzētu padomāt par to vai semikolu cilts neiznīkst vai to neasimilē vai vienu daļu nepārņem punkti otru daļu komati. Tā cīnās pieturas zīmes.

1. Punktam vēstījumā ir tikpat svarīga loma kā satiksmes regulētājam uz ielas tomēr tekstu sacerētājiem punkts šķiet Trojas zirgs kas var rūpīgi sargātajā teikumu cietoksnī slepus ievest ienaidnieku.

2. Raksts ir vārda mēma projekcija mums jāmeklē palīdzība pie zīmēm kas aizstāj runas intonāciju.

3. Apostrofs ir kautrīgs mēģinājums vienkāršot skaņu kombināciju kas prasa daudz enerģijas vai arī atmest šķietami lieku vārda daļu.

4. Pēdiņās tiek ietverti vārdi kurus rakstnieks pagaidām uzdrošinās lietot tikai ar zināmu piesardzību.

5. Es dievinu semikolu šo brīnišķo pieturzīmi kas nav ne punkts ne komats vajag just kad tas ir vairāk nekā komats un mazāk nekā punkts.

6. Nebūtu par ļaunu popularizēt kolu tas piesaista uzmanību aizstāj saikļus "ka" kuri dažkārt teikumā parādās vairākas reizes.

1. Nodzeltējusi lapa stāsta par rudens tuvumu. 2. Pirmajās salnās nodzeltējusi lapa stāsta par rudens tuvumu. 3. Lapa nodzeltējusi stāsta par rudens tuvumu. 4. Lapa pirmajās salnās nodzeltējusi stāsta par rudens tuvumu.

Es pārstaigāju visas tās vietas kur kā bērns un kā pusaudzis biju ieminis savas pēdas un man daudz kas atvērās no senās burvības.

Esi mūžam sveicināta tu pelēkā smilts kas tu manas pēdas kādreiz saņēmusi mīkstām rokām!

1. Dziesmu vairogs atsita bultas jā bultas nemitīgi spindzējušas uz mūsu pusi. Un tomēr visām bēdām par spīti dziesma augstu stāv estrādē pelēkajos vadmalas svārkos savos vainadziņos prievītēs un Līgo karogos pastalās ieautām kājām dziļā cieņā un mīlestībā uz tālajiem senčiem. Dziesma aizstāvas kā uzticīgs karotājs aizstāvas ar savu dvēselisko gaismu.

"Zemesvēzi dzirdēt" ir mūsdienām raksturīgais romāns ar vienu varoni centrā ar viņa asociatīvi savērptajām atmiņām veidots tikai I. Indrānei raksturīgajā emocionāli ekspresīvajā stāstījumā ar bagātīgu metaforiskās izteiksmes slāni. Tas ir ne vien tēlains bet arī detalizēti precīzs visparastāko ikdienas darbu apraksts bez kura Donāta raksturs nav iedomājams. It visam cauri zemteksts - cilvēks ir liels ja viņš ir savā vietā savu darbu dara pēc sirdsapziņas ar pārliecību ka citādi pasaule nemaz nevar pastāvēt.

Šīm mājām bija varens un tāls starojums. Varbūt tāpēc ka šajā kalnā kopš ļaudis vien atceras stādītas ābeles mājojušas bites un resnajā liepā apmeties stārķis. Svēteļi parasti mīlot brīvu slīdējumu pārredzamību un plašumu un šeit to nespēja aizsegt bērzu birzītes un apšu audzītes un tumšo egļu skupsna pakrastē pār kuru veda lejas ceļš kas cēlās stāvus augšā pagājās garām liepai klētsgalam un sētsvidū iekšā.